– Vai zīmējumos izdevies saglabāt raitu valodu?

– Par laimi – jā, tomēr nav daudz, ko teikt. Mājsēdē pietrūka iespēju būt klāt emocionālos un estētiskos piedzīvojumos. Rezultātā neuzpildījos, lai ko radošu vispār veidotu. Nesen atgriezos no nedēļu ilgiem kursiem Itālijā. Tie nebija nekāda izklaide, taču radās iespējas zīmēt komiskas situācijas un tēlus – joprojām ir veikla domāšana uz papīra!

Šī spēja mūsdienās gan nav aktuāla. Agrāk, ja nebija, ko darīt, bērni burtnīcās un kladēs zīmēja visādus ķēmus, vilka līnijas, kombinēja figūras. Mūsdienās tā dara daži, pārējie slidina ekrānus. Man tāda darbība domāšanu neraisa – joprojām vajag rakstīt ar roku.

Neslēpšu, ka kursos, sanāksmēs vai citās situācijās, kurās mana uzmanība aizmaldās, zīmēju humorīgus tēlus – ar zvaniņu kleitām, gariem deguniem, bez matiem… Karikatūra pieļauj pārspīlējumus, un visi mani kursabiedri ir ”cietuši”.

– Kad sākās interese par šo žanru?

– Neatceros, ka par to būtu speciāli interesējusies, vien atceros, ka pirmie ”upuri” bija skolotāji pamatskolas klasēs (mācījos Saldus 1. vidusskolā). Vienu uzzīmēju uz galda, viņš sevi atpazina… Ik pa laikam pasmaidu, ka man atspēlējas ķiņķēziņu skribelēšana fizikas stundā – kad skatuves noformējumā esmu izgatavojusi ko tādu, kas gāžas, sasveras, krīt… Citu skolotāju ar ašu līniju biju uzzīmējusi grāmatā vai burtnīcā, kura bija jānodod viņai. Šausminājos par sevi, bet skolotāja priecājās, jo zīmējums patika. Kad viņa sāka strādāt darbā, kas bija saistīts ar ceļu satiksmes noteikumiem, mani uzaicināja komandā par zīmētāju.

Liepājas Lietišķajā mākslas vidusskolā bija daudz jāmācās, tāpēc tikai šad un tad uzzīmēju pa kādai muļķībai. Karikatūras žanrā sevi ievirzīju, arī veidojot apsveikumus draugiem. Portreti nebija perfekti izstrādāti un reāli, drīzāk ašas skices ar atpazīstamiem tēliem, kas ”apkrāmēti” ar visvisādiem tipiskiem niekiem. Toreiz man bija aptuveni 20 gadu.

– Vai viegli ”apkrāmēt” svešu cilvēku?

– Man patiktu kompaktākas un simboliskākas karikatūras, taču klienti grib, lai aizpildu visas brīvās vietas. Ir labi jāizprašņā pasūtītājs, lai saprastu, kādi ir atslēgas vārdi. Reiz bija jāuzzīmē cilvēks, par kuru pasūtītājs pateica tikai to, ka viņš ir enerģisks un vienmēr ar telefonu.

Jautāju, lai noskaidrotu ko vairāk, taču reakcija bija tāda, it kā jauktos viņa dzīvē. Bijis arī tā, ka atsūta fotogrāfiju, kurā cilvēkam apaļi vaigi. Skaidrs, ka aiz tiem ”aizķeros”, taču izrādās, ka cilvēkam tomēr vaigu nav, jo notievējis.

Pazīstamu cilvēku vieglāk zīmēt, jo ātri redzu, vai zīmējums viņam līdzīgs. Starp citu, mēs cits citu redzam atšķirīgi. Man uzzīmētais tēls šķiet ļoti līdzīgs konkrētajam cilvēkam, bet citam – it nemaz. Un ir cilvēki, kuri zīmēšanai nepadodas. Saņemu fotogrāfiju ar lielisku raksturu, sajūtu nianses, taču nekādi to nevaru uzlikt uz papīra…

Kultūrizglītības programmā ”Latvijas skolas soma” divas reizes ciemojos pie skolēniem. Viņiem atzinos, ka bērnus zīmēt ir visgrūtāk un neinteresantāk, jo viņu sejās neaizķeras nevienas ēnas – āda tik gluda. Cilvēka raksturu meklēju sejas krunkās, man patīk lieli deguni, nošļukuši vaigi… Klientiem nepatīk, ka izceļ viņu fiziskās īpatnības, tāpēc, ja nevaru veidot smieklīgu tēlu, tad vismaz situācijai jābūt tādai. Piemēram, makaronu ēdājam matos jāsazīmē makaroni.

– Tev raksturīgs viegls humors.

– Katram jau šķiet, ka viņam tāds ir… Ārēji nemaz tik priecīga neesmu – smejos iekšēji.

Diezgan bieži braucu ar sabiedrisko autobusu. Tur noskatos visvisādas situācijas un tipāžus. Ja papīrs ne vienmēr pa rokai, karikatūru vizualizēju domās. Rodas doma – ”kā būtu, ja kāds pieietu pie tantes ar ļoti pūkaino cepuri un to nocirptu?” – un daudzas līdzīgas. Lai tādas dzimtu, nedrīkst līdz galam pieaugt. Kā 1978. gadā uzņemtā sirreālā komēdijā ”Pikaso piedzīvojumi” par Pablo Pikaso dzīvi – gleznotājs visos vecumos valkā īsus, baltus šortus; tie ir simbols viņa nepazaudētajai bērnišķībai.

– Ar prātu ko tādu var izlemt?

– Nezinu, kā, bet man sanācis. Mājās ir visādi skribeļi, jo esmu pacietīga novērotāja ar spilgtu iztēli, uz cilvēkiem neskatos tikai no galvas līdz kājām, bet plaši, 180 grādu leņķī.

Pirms dažiem gadiem sanatorijas baseinā iedvesmojos karikatūru sērijai. Izfantazēju peldētājas, kuras baseinā it kā veseļojās, bet patiesībā klačojās un peilēja vīriešus. Katrai sadomāju smieklīgas galvasrotas, ieskaitot no lielveikala plastmasas maisiņa.

Agrāk karikatūras varēju uzreiz izdomāt. Tagad idejas jāpieraksta blociņā, jo esmu tik plašā informācijas un notikumu laukā, ka visu neparasto nevaru atcerēties. Ar ideju sarakstu atbraucu arī no kursiem Itālijā. Marokā iepazinos ar itāļu dzejnieku, kas Igaunijā mācīja itāļu valodu. Viņa briļļu kāts bija notīts ar zilu izolācijas lenti, viņš regulāri ēda baltmaizi. Igaunietes dzejniekam skaidroja, ka itāļu valodu mācoties tāpēc, ka itāļu vīrieši ir romantiski kā prinči baltā zirgā. Viņš iesmējies: ”Es pēc tāda izskatos?” Ideāls sižets karikatūrai.

– Vai karikatūra ir vienīgais žanrs, kurā centies skatītāju sasmīdināt?

– Esmu Heršela grupas dalībniece (nosaucāmies par godu cianotipijas izgudrotājam Džonam Heršelam). Apsolījāmies, ka uz katru izstādi jābūt vismaz vienam jaunam darbam. Maniem pēdējiem ir karikatūras iezīmes. Ašākas līnijas ielaužas arī citās tehnikās, piemēram, pastelī.

Gandrīz visiem grupas dalībniekiem ir pamatdarbs, tāpēc nav daudz laika pievērsties mākslai, turklāt sadzīve ”nokauj” radošo garu. Māksliniekus satricināja pandēmija, pēdējās nedēļās – karš Ukrainā. Mums ar daudz ko jātiek galā, lai tiktu skaidrībā, ko vēlamies pateikt publiski. Vēl neesmu sapratusi, no kurām domām kādas kombinācijas veidot.

Liepājas Universitātē mācījos pie Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējas, mākslas zinātnieces Ingrīdas Burānes. Viņa mūs, studentus, veda uz izsolēm izraudzīties darbus un pamatot izvēli, pēc tam to komentēja. Viņa lika vispirms katram pašam atbildēt uz jautājumu – ”kāpēc māksla man ir vajadzīga?” Neko smalku neizdomāju, jo man māksla vienmēr bijusi pašsaprotama – kā elpošana.