Akciju sabiedrības “UPB” būvuzņēmuma “Nams”  izstāžu galerijā savu gleznu kolekciju “Jūras mala” atvedusi rīdziniece Dace Lielā. Nosaukums rāda, ka personālizstādē skatāmas jūras ainavas. Māksliniece kādā atklātības brīdī sacījusi: “Nespēju beigt apbrīnot dabu. Tā vienmēr bijusi tik patiesa un fascinējoša. Gaisma, sajūtas un cilvēki šajā vibrējošajā un dažreiz klusajā pasaulē ir manu gleznu saturs.”

Dace Lielā ir viena no redzamākajām latviešu stājglezniecības māksliniecēm. Viņas mākslas klātbūtne Liepājā, protams, ir notikums, jo īpaši tāpēc, ka viņa pieder pie tām personībām, kuras izvairās no publicitātes, no rosīšanās sabiedrībā.

– Jums ne visai patīkot sniegt intervijas un rādīties sabiedrībā. Kas tad jūs pamudināja atbraukt ar savu gleznu kolekciju uz Liepāju?
– Man zvanīja un piedāvāja parādīt savus darbus šeit. Ieteica arī parunāt ar kolēģēm Sandru Krastiņu un Ievu Iltneri, kā viņām gājis.
– Kādus secinājumus viņas izdarījušas?
– Viņām paticis, atsauksmes labas. Tad arī nolēmu: labi, labi, braukšu. Tas varbūt nav tik atbildīgs pasākums, kā muzejā rīkot personālizstādi, katalogu gatavot, jo te daudz darbu nevar izlikt. Tāpēc arī piekritu.
– Jūras bildes jūs piemeklējāt tāpēc, ka braucāt pie jūras?
– Nē. Jūru gleznoju jau sen un ilgi. Tas nav darbs, ko vienā dienā var padarīt. Parasti strādāju pie diviem vai vairākiem darbiem. Gadās, ka ir kāds termiņš, kad darbs jāpabeidz, un tas man ne visai patīk, jo tad jāsāk rēķināt, jāsastāda grafiks. Man vēl bija variants te atvest kalnu bildes, bet tad domāju, ka te nebūs tā īstā vieta, jo telpa nav liela, tādēļ labāk izvēlējos vienu tēmu.
– Ir zināms, ka jūs sen fascinē kalni, labprāt slēpojat, ka jums ļoti mīļi zirgi. Vai tas viss ir arī jūsu mūžīgā tēma gleznās?
– Visam saistība ar to, kas patīk. Jūra man jau no bērnības ir pazīstama, jo tad visas vasaras pavadīju Jūrmalā, Rīgas jūras līcī. No 12 gadu vecuma man sākās “kalnu ēra”. Bet ar zirgiem relatīvi nesen. Kaut gan zirgi man patika jau bērnībā, bet tad tie nebija pieejami. Zirgus vienmēr esmu zīmējusi, mazāk gleznojusi. Bet kopš man viņi ir, es neesmu tos gleznojusi, pagaidām atturos. Man ir divi zirdziņi.
– Jums ir divi dēli ar skaistiem veciem latviešu vārdiem.
– Krišjānis un Indriķis. Krišjānim šogad paliek 27 gadi, viņš ir skatuves gaismu mākslinieks, dizaineris un strādā Īrijā. Tagad viņš ar koncertturneju devies uz Ameriku. Indriķis studē Amerikā, un viņam jau ir dēliņš.
– Pie kā strādājat tagad?
– Ir kāds plāns, bet to es nestāstīšu (smejas).
– Vai jums ir nepieciešama iedvesma?
– Nē, nē. Es gleznoju tik sen, jau pirms skolas vecuma, tad sekoja profesionālā izglītība Rozentāla skolā, Mākslas akadēmijā un vēl trīs gadi Eduarda Kalniņa darbnīcā – tas jau kopā ir 16 gadi. Nu, kāda iedvesma, gleznoju, un viss.
– Jūs esot no tiem māksliniekiem, kuriem par darbu pārdošanu nav jāraizējas.
– Jā, man nav darbu mājās. Ko varēju atrast, atvedu uz Liepāju.
– Jums neviens nav jāmeklē, meklē jūs un jūsu gleznas. Tāpat kā liepājnieki meklēja un aicināja atbraukt.
– Man bija liela ziņkāre atkal redzēt Liepāju. Ļoti. Mēģināšu to tuvāk apskatīt.