liepajniekiem.lv
Kora stāsts sākās 2005. gadā Liepājas Baptistu baznīcā, kur apvienojās dziedātāji no pilsētas un reģiona baptistu draudzēm.
Toreiz neviens nezināja, ka šī iniciatīva kļūs par pamatu 20 gadu ilgam kopīgam ceļam. “Nebija stratēģijas vai plāna, cik ilgi pastāvēsim,” saka Ilze.
“Šodien šķiet – viss tikko sācies, bet jau ir 20. Ja padomā, cik daudz esam piedzīvojuši, pārdzīvojuši, izdziedājuši – tas ir neticami bagātīgs laiks.”
Izdevās tā, kā cerēts
Sazvanīta jau vairākas dienas pēc noslēguma koncerta, diriģente teic, ka pārdzīvojums joprojām ir ļoti spēcīgs un grūti aprakstāms.
“Vakar (otrdien – aut. piez.) ar kori tikāmies, nevis lai strādātu, bet lai kopā pārdzīvotu to pēcsajūtu.
Bija daudz asaru, daudz ļoti spēcīgu emociju.
Šis bija korim ļoti vajadzīgs notikums – tāds kā solis uz priekšu, iespēja atkal sevi izdzīvot lielā notikumā.”
Kaut kādā ziņā koncerta laikā visus pārņēmušas sirreālas izjūtas – vai tiešām tas viss notiek ar mums.
“Kā koristi teica – pacel acis un redzi, ka viss teātris stāv kājās. Tā kopības un mijiedarbības sajūta bija neticama. Pirmdienas rītā pamodos ar tādu pilnības izjūtu. Visu dienu noraudāju.
Uz skatuves, protams, ir jākoncentrējas, jāizdara viss, kas iecerēts, – nevar ļauties visām tām emocijām, kas iekšā mutuļo. Tagad, kad tas viss nedaudz nosēdies, iekšēji ir milzīgs miers,” par sevi saka diriģente.
“Pie sevis domāju – laikam tā ir laimes sajūta. Jūtos laimīga, jūtos bagāta ar to, kas man ir.
Kārtējo reizi aptvēru, cik man ir fantastisks koris un cilvēki tajā. Un cik daudz apkārt ir cilvēku, kas ar mums kopā rada notikumu. Visi, kas bija komandā, kori, uz skatuves, – visi darīja no sirds un pa īstam,” vērtē I. Balode.
Šoreiz koris bija izvēlējies nevis veidot vienu lielu koncertu, svinot gadskārtu, bet veselus četrus koncertus.
“Divdesmit gados esam radījuši tik dažādas programmas, dziedājuši dažādos sastāvos, ar dažādiem cilvēkiem un žanriem, ka visu to salikt vienā koncertā būtu pārāk grūti,” viņa skaidro izvēlēto formātu.
“Lai mozaīka nebūtu tik ļoti sīka un smalka, un tāda sadrumstalota, man radās doma, ka varētu būt koncertu cikls, kur izejam cauri mūsu dažādībai tajā, ko darām.”
Koncerti notika dievnamos, kultūrvietā “Pegaza pagalms” un noslēdzās Liepājas teātrī.
“Tas likās organiski, jo pēdējā laikā esam teātrī biežāk bijuši arī citā statusā izrādes “Tēvs klusums” dēļ, kurā koris piedalās. Līdz ar to šī vieta likās īstā, lai noslēgtu mūsu 20 gadu stāstu.”
“Nav jau viegls viss process – gatavošanās, repertuāra apgūšana. Tas ir smags, pamatīgs un regulārs darbs,” saka I. Balode. Bet kora jubilejas koncerti izdevušies tieši tā, kā cerēts, – pat vairāk, nekā gaidīts.
“Godīgi sakot, brīžiem bija bažas – kā tas viss beigās saliksies, izskatīsies, izskanēs. Bet tas, kas notika, pārsniedza visas manas domas un sapņus. Tas bija vēl vairāk, nekā biju spējusi iztēloties.”
Ceturtais bērns
Vai 20 gadi korim ir daudz vai maz? “Tas nav maz,” saka diriģente, “bet arī teikt, ka tas ir kaut kas fenomenāls – tā nevarētu. Mūsu pašu Liepājas korim “Intis” tūlīt būs 40 gadi, korim “Līva” – teju 90, korim “Kamēr…” jau 30. Tātad 20 gadi ir pieklājīgs, nozīmīgs posms, bet ne rekords.”
Ilze atzīst, ka nekad nav uztvērusi kori kā savu dzīves projektu. “Koris man ir kā trešais bērns,” viņa saka ar sirsnīgu smaidu.
“Man ir divas meitas, tad piedzima “Laiks” un vēl mans pastarītis. Katrs radīts, lolots un audzis kopā ar mani.
Protams, mans darbs ir ietekmējis ģimeni – bieži neesmu mājās vakaros, nedēļas nogalēs. Bet tajā pašā laikā man ir gandarījums – redzēt, ka manas meitas izvēlējušās ceļu, kas saistīts ar kultūru, mūziku, pasākumiem un radošumu. Vecākā gan nav dziedājusi pie manis korī, jaunākā – mazliet.”
“Mammai koris nozīmē ļoti daudz,” vērtē Ilzes meita Tabita, kuras skatuves vārds ir Tipa.
“Man bija četri gadi, kad kori dibināja, un es atceros tos cilvēkus, kuri to sāka. Jā, es uzaugu ar mūziku, un tas bija ļoti mīļš periods. Man bija interesanti atrasties starp cilvēkiem, kurus pazinu, un dzirdēt, kā viņi dzied skaistas dziesmas.
Man nebija problēmu uzaugt “zem klavierēm”. Dažkārt es pieliku krēslu un diriģēju mammai līdzi. Tāpēc arī šodien kormūzika man nozīmē ļoti daudz – jo tā vienmēr bija līdzās.”
“Tas, ko mamma dara, ir par atdošanos lietai, ko tu mīli, un ticību tam. Viņa vienmēr bijusi ļoti spējīga un radoša – redzējusi vairāk, nekā bija redzams tajā brīdī. Un šis koris patiešām ir izaudzis par kaut ko īpašu,” uzskata Tabita.
Sajūtas ir viņas balss
Iepazīstoties ar I. Balodes darba dzīves gājumu, diriģēšana visam vijas cauri. “Jā, absolūti,” viņa apstiprina, “es pati esmu no šīs vides – mana mamma bija kordiriģente, arī krustmāte. Es esmu izaugusi tajā.”
Tomēr bijis viens brīdis, kad gribējies pavisam ko citu.
“Bērnībā mācījos vijoli un spēlēju to astoņus vai deviņus gadus. Tad likās – nekad vairs ar mūziku neko negribu! Sapņoju kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju.
Bet vienā koncertā, dziedot mammas korī, es pēkšņi sapratu – tieši šis mani elektrizē. Visa mana būtība rezonē ar mūziku.
Tā sāku savu ceļu, un burtiski visu laiku skolās, kur esmu mācījusi, vienmēr man bijuši kori.”
Līdz pagājušajam gadam arī Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā zēnu koris, ar kuru paveikts un sasniegts daudz. Par to Ilze joprojām jūt lielu gandarījumu.
“Es no skolas aizgāju un līdz ar to arī no zēnu kora. Vienkārši man visa bija par daudz.”
Šobrīd I. Balode ir atstājusi pedagoģisko darbu, bet diriģēšana joprojām ir viņas dzīves centrā. Pašlaik viņa vada divus korus – “Laiku” un Saldus jaukto kori “Saldava”, un tas piepilda dzīvi pilnībā.
“Protams, abi kori ir ļoti atšķirīgi. “Laiks” ir manis radīts un veidots, savukārt “Saldavai” ir tieši tikpat gadu, cik man – arī tas dibināts 1972. gadā. Mēs kopā svinējām 50 gadu jubileju.
“Saldavai” diriģenti gadu gaitā ir mainījušies, un katrs no viņiem atstājis savu nospiedumu kora kartē – tajā, kā koris veidojas, izskatās un skan. Bet viņi ir ļoti stabili, spēcīgi.”
“Ilze ir radījusi korim ģimenes mājas sajūtu, kurā visi esam vienlīdzīgi, vajadzīgi, gaidīti, spējīgi un drošībā,”
vērtē kora “Laiks” dalībniece Vineta Mirbaha, kas korī dzied jau 13 gadus.
“Mūs vienojošā sajūta, kuru arī vajadzīgajos brīžos atskaņojam, ir: viens par visiem, un visi par vienu. Paulu Koelju saka: “Sapņi kļūst aizsniedzami, tiklīdz tu zini, ko ar tiem darīt!” Ilze rada un vada. Trausla māksliniece, kurai ir bezrobežu iekšējais kosmoss.
Sevi un savu izjūtu viņa atklāj mūzikā. Zinot, ka mūzikā ir septiņas skaņas dažādās variācijās, Ilze atskaņo nevis šīs septiņas skaņas, bet septiņas varavīksnes krāsas. Sajūtas rada sajūtas, un šī ir viņas galvenā komunikācijas valoda!”
Vizītkarte
Ilze Balode
- Dzimusi 1972. gada 7. janvārī.
- Dzimtā vieta – Vaiņode.
- Absolvējusi Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas Kordiriģentu nodaļu.
- Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā ieguvusi mūzikas skolotājas diplomu.
- Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvusi maģistra grādu kordiriģēšanā.
- Kopš jauktā kora “Laiks” dibināšanas 2005. gadā ir tā diriģente un mākslinieciskā vadītāja.
- Vada arī Saldus jaukto kori “Saldava”.
- Ar vīru Liepājas baptistu Pāvila draudzes mācītāju Mārtiņu Balodi vecāki meitām Elizabetei un Tabitai, dēlam Jēkabam.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
