Liepājā izskanējušas gadskārtējās Dzejas dienas. Šis rudens liepājniekiem bijis bagāts ar jaunām grāmatām, kas aizvadītajā nedēļā piedzīvoja atvēršanas svētkus.

Lauras Andersones pirmās dzejas grāmatas “Meitiņa skatās augšup” izdošanas projekta vadītāja Linda Zulmane vilka paralēles ar jauniešu dzejas sporta pasākumu, kurā vienas komandas devīze bijusi “Par Pliekšānu piedzimst. Par Raini kļūst.” “Es teiktu, par Lauru Priedi piedzimst, par Lauru Andersoni kļūst,” atzina Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītāja. Viņa pastāstīja kuriozu, ka Lauras laulības un uzvārda maiņas dēļ lasītāji pauduši nožēlu, ka talantīgā jaunā dzejniece laikam vairs nerakstot, jo nekur neredz Priedes publikācijas.

“Lauras dzeja man likās silti valdzinoša, viņa ļoti labi notur līdzsvaru starp debesīm un zemi,” dzejnieces daiļradi raksturoja grāmatas redaktore Jana Egle. “Šī dzeja meklē ne tikai atbildes, bet arī jautājumus – gan garīgajā līmenī, gan savā vidē, cilvēkos un notikumos. Es tur redzu visu, ko varētu gribēt no jaunas dzejnieces tekstiem.”

“Sajūta, ka grāmata ir iznākusi, bija un aizplīvuro… Domāju par to, kāpēc šis atskaites punkts paliek tāds izplūdis. Secināju, ka grāmata ir devusi man iespēju drosmīgi paskatīties acīs sev pašai,” teica L. Andersone. “Grāmata ir atspēriena punkts, bet reizē es jūtos uz pauzes. Es ticu, ka šis ir pakāpiens kaut kam tālāk.”

Grāmatas dizaina autors ir Mārtiņš Andersons, kurš radījis koncepciju par dzejoļu nospiedumiem uz vāka un ilustrāciju vietā. “Dzeja ir grūti vizualizējams objekts. Man liekas, tā atstāj nospiedumus mūsos,” viņš teica.

Sandra Ratniece ir literatūras zinātniece un dzejniece, kuru ar Liepāju saista ne tikai darbs ar jaunajiem literātiem “Piejūras literārajā akadēmijā”, bet arī radnieciskas saites – viņa apprecējusies ar liepājnieku, un vedekla ir no Liepājas. Kāpēc gan pirmā dzejas grāmata “Šķietami klusi” ar Lilijas Berzinskas ilustrācijām tik ilgi gaidījusi klajā nākšanu?  Autore, būdama dzejas kritiķe, uzskatījusi, ka pašai dzejoļi nav jāpublicē, taču esot tikusi tam pāri. “Uz saviem tekstiem pēc laika distances var paskatīties ar citām acīm.”

S. Ratniecei patīkot rakstīt garus tekstus. Krājuma pirmajā daļā ir poēma “Vasjuganas plostnieces dziesmas”. Pērn dzejniece uzklausījusi Sibīrijas stāstus: “Mammai bija seši gadi, krustmātei bija 22, kad viņas 1949. gadā izsūtīja.” Mamma bijusi ļoti rūpīga vērtētāja, neļāvusi vaļu poētiskai fantāzijai, pateikusi, ka meitenes ar basām kājām pa baļķiem nelēkāja, tikai kirzas zābakos. Otrā daļa atklāj autores dabas un pasaules izjūtu, bet trešā, cikls “Kaimiņi”, veltīta savu sakņu sajūtai dzimtas mājās.

Ē. Vilsons kopā ar sava pirmā romāna “Me&Mo” redaktori Gundegu Blumbergu sarīkoja jautru šovu. G. Blumberga atminējās, cik ļoti cītīgs Ēriks bijis rakstniecības studiju laikā, un pavilka viņu uz zoba: “Sirmgalvis izvēlējās profesiju, kas varētu derēt, kad kājas vairs neturēs.” Solījums autoram par velti izlasīt viņa garadarbu drīzāk bijis mēģinājums atrunāt no šīs nodarbes, taču tagad redaktore uzskata, ka Ē. Vilsons tiešām ir rakstnieks. Viņa otra redaktore Dace Sparāne-Freimane atzīmēja, ka jaunais romāns esot viens no nopietniem notikumiem literārajā dzīvē: “Autors spēj izveidot tēlu sistēmu, radīt struktūru, strādāt ar valodu. Tā ir laba literatūra.”

Ē. Vilsona romāna darbība norisinās teātrī pilsētā pie jūras, vēsta par to, cik vientuļš kļūst aktieris, kad sarauj saites ar teātri. Tomēr rakstnieks uzsvēra: “Grāmata ir par teātri un par dzīvi. Esmu tur sagrābstījis pats sevi un kolēģus, taču reāla persona tajā ir tikai suns.”

Biedrība “Helikons” pandēmijas laikā bija iekrājusi divus žurnāla “Helikons” laidienus. Šogad klajā nācis, bet neatvērts bija palicis Edvīna Tauriņa dzejas krājums “Čukstu ķekars”, un Ērikam Kūlim tapusi ironiskās prozas grāmatas “Ja ietu vēl labāk, vairs nevarētu ciest”. Biedrības vadītājai Ērikai Birzkopai E. Tauriņš dzīves pēdējos mēnešos uzticēja pierakstīt un sagatavot publicēšanai savus pēdējos dzejoļus.  “Viņš diktēja no lapiņām un piekodināja neko nelabot,” stāstīja Ē. Birzkopa. Redaktors Ē. Kūlis respektējis viņa lūgumu.

Aktrise Ilga Martinsone nolasīja Zojas Zandbergas veltījumu mūžībā aizsauktajam dzejniekam. Tajā ir rinda “tavs sāpju dziļums bijis nezināms”. Dzīvespriecīgais dzejnieks, kurš, kā atminas Ē. Kūlis, varējis izkāpt no autobusa ar kaltētu voblu vienā rokā un aizsāktu alus pudeli otrā, vienlaikus bija bikls un pārsvarā vientuļnieks. “Dzejnieks, no kura apbērtā kapa cauri smiltīm izvirmo tāda smeldze, kas laupa vēlēšanos skaisti un puķaini runāt,” teica viņa pēdējās grāmatas redaktors.