***
tava nopūta čuksti top par pieskārienu spārniem ar kuriem mani spārnoji līdz uzspiež sejai zīmogu kā vērtspapīram kuram beidzies termiņš pirms varēja izmainīt pret ko saulaināku tagad skumju seja no kuras kā mīms augstprātīgi atteiktos līdz uzkrātos sāļš okeāns dvēseles baseinā  man  pieaugtu spuras es nepazītu civilizāciju  kas šķir mūs aiz  žogiem lai  neredzētu vāravu lidojam ar cilvēka galvu  kā noslēpums  tas  kad manī pulsētu tavu nopūtu jūra

***
te neiet runa par klātbūtību un gaisā sastingušu roku kad autobuss ausis saspicējis stikla acīm tumsas segā tinies manu smaržu sajūt notriekts suns kur mājas būtības klātbūtība cer pazīt to roku kas sakārto kaklasaiti nezināmam vīrietim uz dzīves perona kur midžina acis autobuss lai patvertos nervozu sieviešu pūlī bez pēdām vīrietim pagaistot sieviešu vidū kuras visas esmu es pati

***
kad guļu es nevibrēju ar pulksteni vienlaicīgi tas aiziet bez manis monotonā valša  ritmā pa apli vien kā iesācējs kamēr es trīs pasaulēs izdzīvoju gadus atkal pamostos  pulksteņa dzīta  vien naktī pārvēršos par kuģa pasažieri kas maldās starp zvaigznēm visumā lai no rīta savā  kastē iesprostotos reizē ar laiku redzot asas robežas kas mūs šķir jo tālāk tu aizej jo lielāks kļūsti un horizonts izdziest mūsu ceļā

***
naktīs atdarās durvis melnās atveras aizas kurās paliekot dzīvam ir krists kad pielīpi rīta vaigam kā pastmarka vēstulei no pagātnes neaizsūtītai bet dziļi sirds pastkastītē iestrēgušai cik ilgi tajā  krātas vecās ziņas kas kā alkas no kaislēm neremdināmām tevi grauž lai katru vakaru pa indes pilienam nakts klusumā ausī lītu un tu melnos caurumos  mostos atkal ārā no baltiem palagiem rāptos dzīvs neaptraipīts kā Dieva asara nevainīga

***
iela mirusi muša aplipusi kaķu lāstiem pilsētas spraugā kā dinozauri tauriņi melnā herbārijā pie brandmūra karājas kājām uz leju kur vilina saēstu ķieģeļu smarža tu nokāp no debesīm atrodi šo ielu rudens agonijā orķestra sēru maršu marginālu spēlējot kaķu armādām suņu flotilēm kur dvēseles pārklājas dažādos slāņos vai skaļi deg vai klusi gruzd zemzemes pērnās lapās sapnī ziedošās dvēseļu ielās

***
man nezvana neviens es aļģēm pārklāta telefona klausule ļaužu okeānā  manī mājo silta ūdens skaņa esmu kurlmēms suns aizvērtām acīm patiltē lai nejustu saules pieskārienus man nepieskaras neviens mani nervi  izstīdzējušas puķes kuras novīst no viena pieskāriena es skalojos zilā mēness nebūtībā kad tuvojas nakts dzīvnieks es cenšos uzsprāgt kā veca mīna kas kodolā  snauduļojusi

***                                                                             
tavas rokas no sapņa darinātas stīdz Šūmaņa stīgas dvēselē
slīd fantasts trauslais augums dūmu gredzenos vijot apļus
domu faķīri izlien cauri skaitļo roku līnijas tavas
virs galvas retināts gaiss mākoņus zīmē un
kas par to man pāri tie slīd un neaizķeras
es kā nomoda gans pāri rokas kļauju tā
mirāža vai melnbaltais foto broms
sudrabs plēnē lobās sapņu arhīvi
nepastāv nakts seanss
uzglabāts nav

***
stāvot pie upītes dvēseles netīrās lasām teikas līdz ūdeņi piepildās ar gariem un mošķiem kā dvēseles odere kuru izgriežot uz āru birst upītē gruži skaņi plaukšķ santīmi Saulkrastos kur nauda  vāravai mutē vēl turas dvēsele plika kliedz apliek roku ap gurnu un  krata oderi līdz izlec dīvains krupis sāk spīdināt acu ābolus  kā spoguļus kā kārdinot mazgāt dvēseļu oderi

***
kad smilšu roze caur tavām rokām kā laika graudi izbirs kā atlūzas no mēness spožā diska acīs iestrēgs viens grauds varbūt puteklis uz mirkli atgriežot smaržu no zvaigžņu miriādēm kuras iekritīs zaļā zālē pirms izkapts trīta nebūs un kurkstēs ar vardēm un kurkuļiem skaļi par smilšu rozi kurā kā mākoņbārdā pinamies pirms uz laika mērītājiem kā uz asiem nažiem saduramies lai kā grauds varbūt puteklis sarkanā smilšu rozē pārvērstos

***
lietainais ilūziju koks zilganā naktī iemidzis tīmekļu iestigots mežs iebridis dvēseļu purvā darva no debesīm līst sveša un biedējoša vai te kāds naktī klīst gājējs bez mājām un vaiga mēness fatāli smeldz drauga lākturis tāls ieslīgsim dziļāk šai naktī ieiesim dziļāk aiz sevis lietainais ilūziju koks

BRINDA CERIŅA