Linda Kilevica, “Kurzemes Vārds”
"3K"
Satiekoties viņa kabinetā, pasaku, ka mēbeles izskatās pēc rekvizītiem no izrādēm, un režisors apstiprina, ka tā ir un teātrī tieši tā arī jābūt. Ja vajadzēs, mēbeles atgriezīsies uz skatuves.
– Kā esi iejuties, kas pa šo laiku noticis ar teātri un tevi pašu?
– Šis periods bijis ļoti spraigs, jo bija jāuztaisa liela izrāde un jāaptver darba apjomi.
Lielās zāles izrāde vienmēr ir jauns izaicinājums, jo esi gribējis izdarīt to, ko nekad neesi darījis. Un tad ir lietas, kuras jāiemācās, jo esi tajās bijis blakus procesam, nevis šo procesu vadījis.
– Esošā sezona Liepājā nav tavs nopelns un visdrīzāk daļa nākamās jau bija iestrādēs. Ciktāl jāpieņem tas, kas jau ieplānots iepriekš?
– Ir bijušas iestrādes, kuras būs tādas, kādas tika iecerētas, bet diezgan liela daļa ir tā, par kuru darba procesā bija jāpieņem lēmumi.
Pamats ir uzmanība pret saturu, uzmanība pret to, vai mākslinieki dara to, kas tiešām viņiem ir svarīgi.
Teātra darbs tāds ir – rēķināties citam ar citu, ļaut idejām uzplaukt, svarīgiem darbiem tapt.
Ja māksliniekam to nevajag, tad nevienam nevajag. Ja māksliniekam to vajag, tad viņš var skatītājiem pierādīt, kāpēc vajag.
To notvert ir interesants process, ko vajag mācīties. Un man vēl ir jātaisa divas izrādes sezonā.
– Līdz šim labākie režisori rāvušies iestudēt Liepājā. Vai tendence saglabājas?
– Jā. Man liekas, ir ļoti daudzi iemesli – gan aktieru sastāvs, gan pati pilsēta, tāpēc režisoriem ir interese piedāvāt darbus, un ar mani šī interese ir abpusēja.
Izdarīt smagās izvēles – tas ir grūtais ierobežotā laika dēļ.
Smagums nav atrast kādu, kas iestudēs, Liepājai par to nav jāuztraucas. Ar šo aktieru sastāvu cilvēkiem ļoti gribas strādāt.
Nevienam nav noslēpums, kādā līmenī Liepājas teātris ir strādājis beidzamos 15 gadus. Tas ir ļoti augsts līmenis.
– Kādas ir prioritātes, akcenti repertuāra veidošanā?
– Esmu licis savus akcentus, bet ir jāzina, kurā brīdī visam nav jābūt pēc tavas sejas un līdzības. Vajag būt arī citām krāsām.
Stāsts vai ideja stāstam ir ļoti būtiska daļa. Dzirdēt jaunu stāstu, kurš trāpa sirdī un liek piedzīvot lielas emocijas, un vienīgais nosacījums ir, vai es sajūtu un kāda veida emocijas tās būs.
Mani vienmēr interesējis, vai ir intriga.
Pat nevis kā izdarīt, bet ko izdarīt. Un tad ir visi pārējie jautājumi, lai aktieru trupa strādātu radoši. Lai zinātu, kad viņi kalpo un kad viņiem kalpo, palīdz izdarīt kaut ko īpašu.
– Stājoties amatā, akcentēji koprades principu, to, ka katrs aktieris ir mākslinieks, ne tikai izpildītājs. Trupa tam ir gatava, jo viņi taču to jau ir darījuši?
– Jā. Elmāra Seņkova triloģija un Regnāra Vaivara “Latviešu raķetes” tam ir labs paraugs. Svarīgi, kādus darbības veidus pieprasa konkrētais materiāls vai ideja.
Radošums šeit ir ļoti liels.
Katrs esam cits cilvēks ar savu skatpunktu, tāpēc mūsu satikšanās ir tik interesantas. Man tas ir bijis viens no gandarījumu raisošākajiem veidiem, kad ideja sastopas ar citu ideju.
Notiek tāds džezs vislabākajā nozīmē. Pēc tam to visu nofiksē, un džezs maz var notikt uz skatuves, bet rašanās var notikt brīvākā radošā veidā.
– Liepājas teātris ir kļuvis par jaunatnes teātri trupas vecuma ziņā. Kā risināsi vecākās paaudzes aktieru trūkumu?
– Jā, izrādē “Tēvs klusums” tas bija jāatrisina, un Ģirts Krūmiņš, par laimi, piekrita. Laiks iet, es jau esmu nokļuvis vidējā paaudzē, un Klaipēdas kurss ir mani vienaudži.
Jā, ir stāsti, kur vajadzīga vecākā paaudze. Mēģināsim to risināt, piesaistot vai izveidojot attālinātas attiecības ar noteikta vecuma aktieru grupu.
Man liekas, šādu jautājumu uzdod daudzos teātros, un tas vēsta par noteiktu laiku Latvijas vēsturē, kad nodarboties ar teātri kļuva ļoti sarežģīti. Tā radusies neproporcija.
Daži trakie palika, bet atkal – laiks dara savu. Ar režijas profesiju ir tieši tas pats.
– Būsi klāt no paša sākuma Liepājas teātra piebūves – jaunās Mazās zāles tapšanā. Kādai tai jābūt?
– Tā sauktā melnā kaste ir brīnišķīga ar to, ka režisoram ir plašākas iespējas būvēt mizanscēnas.
Lielajā zālē daudz ko ir forši skatīties skatuves ietvarā, bet melnās kastes princips ļauj vēl brīvāk mākslinieciski darboties un ļauj visiem visu vienādi labi redzēt.
Pašreizējā eksperimentālajā zālē cilvēkiem pietrūkst iespēju redzēt izrādes. Iestudējumi tieši vidējam auditorijas apjomam – tās ir mūsu vajadzības.
– Kamēr jaunbūves nav – teātrim ir pieredze ar izrādi Liepājas ielās, tu esi veidojis iestudējumu stadionā. Vai ir domāts, ka teātris varētu iet ārpus ierastajiem spēles laukumiem?
– Tas ikreiz saistīts ar ideju. Es ļoti ceru, ka jā. Tai pašā laikā ir tradīcija atnākt uz teātri.
Manuprāt, ļoti svarīgi nākt kopā visiem, nevis atstāt bērnus mājās.
Nav bērnu izrāde, bet ejam visa ģimene kopā. Tā ir nostalģiska sajūta no manas bērnības, es pieradu iet uz teātri, jo mani ņēma uz pieaugušo izrādēm.
Daļai repertuāra jābūt pēc iespējas plašai auditorijai. Un tad ir kaut kas tīri bērniem un tīri pieaugušajiem.
Mākslai jābūt mūsdienīgai, taču tādu teātra ēku kā šī nav daudz, Latvijā pavisam maz. Svarīgi, ka to novērtējam.
– Tā nonākam pie tavas agrāk piesauktās prioritātes par ciešu attiecību veidošanu ar skatītājiem. Teātris vienmēr grib redzēt ne tikai tos, kuri nāk gadiem ilgi, bet arī tos, kuri ne reizi nav atnākuši.
– Tur tieši ir balanss. Tie, kuri nāk gadiem, ir ļoti jānovērtē. Un tas trako loks ir jāpaplašina. Kaut vai abonements – tā ir liela uzticēšanās teātrim, kas pierāda vēlmi redzēt visu darbus kopumā.
– Vai raugies uz publiku plašāk, Kurzemes mērogā? Jo šaipus Rīgai neviena cita profesionāla teātra nav.
– Tas bija manos mērķos. Tā ir lieta, ko Liepājas teātris jau darījis, vienkārši vajag to turpināt un rast darbus, kurus var aizvest uz citām vietām. Mazās zāles darbi noteikti ir mobili.
Mums ir jāaptver reģions, lielāks cilvēku skaits.
Jārod atbalsts, lai varētu to darīt. Par pieejamību runāts tik daudz, bet cilvēki reģionos ir jautājums numur viens. No noteikta rādiusa ap Liepāju ir salīdzinoši viegli atbraukt uz teātri, bet tālāk jau kļūst grūtāk.
Tad ir jārod veids, kā mūsu kultūru uzturam. Ja mēs to nedarām, tad to dara kādi citi. Vai mēs to gribam?
– Kādu redzi teātra lomu Eiropas kultūras galvaspilsētā?
– Svarīgākais ir satikšanās un lai vietējiem iedzīvotājiem tas būtu nozīmīgi, dažreiz arī pārsteidzoši, jautājumus raisoši. Jo māksliniekiem nav jābūt jaukām dāvaniņām.
Ar vietējiem es domāju arī māksliniekus, kas šeit dzīvo un strādā. Domāju, ka satikšanās dažādos punktos un veidos būs nozīmīgas vietējiem kultūras cilvēkiem.
Pastiprināti domāju par teātra māksliniekiem – lai tas ir piedzīvojums viņiem. Būs guvums, ja būs tā – “oho, ko no manis prasa!”, “o, es varēšu ko šādu darīt!”, “šo esmu gribējis darīt jau sen!”.
– Šis nav jautājums par mākslu, tomēr itin viss ietekmē māksliniecisko rezultātu. Varētu būt nesvarīgi, kam pieder teātris, taču Liepājas gadījumā tas diemžēl nozīmē mazāku atalgojumu. Ko domā par valsts lielāku iesaisti vai teātra pārņemšanu no pašvaldības?
– Ja Kurzemes reģionā nav valsts teātra, tas, protams, raisa jautājumus. Nevar teikt – kādi tur jautājumi? Jo starp to, ko mums vajadzētu un ko ne, reiz izgaisa Jelgavas teātris. Tagad mēs esam neatkarīga valsts!
Liepājā darām darbu tikpat augstā līmenī, un valsts atbalstīts reģiona teātris būtu saprotami. Bet tā nav.
Jautājums ir par to, lai sabalansēti redzētu, kādu lomu teātris spēlē un kā to izdara. Nevis – ai, jums nepaveicās…
Ir savādi, ja vecākais latviešu teātris ir tā – savā nodabā. Jo atšķirība algās visās pozīcijās, protams, ir diezgan liela.
– Vai esi izlēmis par pārcelšanos uz Liepāju?
– Jā, tā būs jādara. Jo izskatās, ka ātrvilciens tik drīz nebūs (smejas).
Vizītkarte
Valters Sīlis
- Dzimis 1985. gadā.
- Pabeidzis Rīgas Angļu ģimnāziju.
- Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis maģistra grādu mākslā (2010), “Erasmus” programmā studējis teātra režiju Varšavas Aleksandra Zelveroviča Teātra akadēmijā (2007).
- Nacionālā teātra štata režisors (2012–2023), iestudējis “Dirty Deal Teatro”, Ģertrūdes ielas teātrī, veidojis festivālu izrādes.
- Saņēmis vairākas “Spēlmaņu nakts” balvas un Eduarda Smiļģa balvu par izcilu režijas darbu (2022).
- Liepājā iestudējis izrādes “Cenzors”, “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”, “Biogrāfija. Spēle” un “Tēvs klusums”.
