“Tagad jūtos tā, ka varētu paņemt pauzīti,” ar smaidu teic māksliniece Diāna Krūmiņa pēc tam, kad “Ideju bodē” atklāta viņas personālizstāde “Citi mēs”. Vēl nesen maijā viesnīcā “Promenade Hotel” bija skatāma viņas košo sieviešu portretu izstāde “Madammm”.

“Jā, man jau saka, – tev gan viena izstāde pēc otras. Tad nākas skaidrot, ka iepriekšējā tapa pirms diviem gadiem. Gadu tā ceļoja pa Latviju, Un, kad atgriezās Liepājā, papildināju vēl ar dažiem darbiem, kam iedvesmu guvu Indijā,” D.Krūmiņa norāda, ka paralēli “Madammm” izstādei, strādājusi arī pie otras, pavisam savādākas.

Izstādes “Citi mēs” darbi tapuši nepilna gada laikā. “Tev ir brīvs laiks, dzīvē dota iespēja, plus ir super iedvesma,” māksliniece atklāj, kāpēc izdevies tik ātri radīt jaunu izstādi, kas vietu radusi “Ideju bodē”.

“Šeit jūtos kā mājās,” par “Ideju bodi” teic D.Krūmiņa, norādot, ka ar radošo telpu nekad tā īsti kontaktu nav zaudējusi. Ar tās īpašnieci Kristu Kalnarāju joprojām esot ļoti labas draudzenes arī pēc tam, kad abu ceļi šķīrās. “Es tieši gribēju “Ideju bodē”. Te jūtos kā starp savējiem,” D.Krūmiņa spriež, ka šī iemesla dēļ arī atklāšanu raksturo kā ļoti sirsnīgu.

“Citi mēs” darbu sērijā liepājniece pievērsusies ģeometriskiem dzīvnieku gleznojumiem, jo pašai esot interesanti radīt kaut ko savādāku un pētīt jaunus gleznošanas veidus, tehnikas, tādējādi turpinot augt un pilnveidoties. Darbos attēloti vilki, lapsas, zaķi, lācis u.c. dzīvās radības. “Jau izsenis dažāda dzīvnieku uzvedība un instinkti tikuši simboliski pielīdzināti cilvēciskajām rakstura īpašībām, piemēram, kā vilku piemin, tā vilks klāt; viltīgs kā lapsa; bailīgs kā zaķis; nemāci kaķi peles ķert; stiprs kā lācis; kā zivs ūdenī, stalts kā briedis u.c.” D.Krūmiņa cer, ka izstādes apmeklētāji kādā no septiņām gleznām saskatīs kādu sev raksturīgu īpašību vai iezīmi.

Un, šķiet, ka tas izdevies. Vismaz raisīt cilvēkos pārdomas – noteikti. D.Krūmiņa stāsta, ka atklāšanas dienā kādas sievietes, kura bija atnākusi ar savu dēlu, uzmanību piesaistījusi glezna ar lāci, kurš sēž, saķēris savu degunu, bet pie kājām tam mētājas puzles gabaliņi. “Viņš sēž apmulsis un domā, kā salikt kopā dzīvi,” māksliniece skaidro gleznā atainoto, un bilst, ka savukārt minētajai sievietei lācis atgādinot viņas puiku – tad, kad viņš ko nezinot, tieši tāpat liekot roku pie deguna.

Savukārt kāda cita apmeklētāja kavējusies pie darba ar samu. “Viņai ļoti patika šī zivs. Domāju, ka tāpēc, ka viņai pašai patīk makšķerēt. Un vēl uzzināju, ka pēc horoskopa viņa ir zivs,” D.Krūmiņa priecājas, ka cerētais piepildās un cilvēki darbos aiz kaut kā aizķeras.

Īpaši tuvs Diānai ir darbs “Briežu mežs”. Tas izmēros ir liels – 2.25 x 1.25 metri. Līdz šim neko tādu iepriekš neesot radījusi. “Draugs pateica – viss, tev jātaisa liela bilde. Un tam uztaisīja lielu rāmi. Kad uzvilku audumu, nodomāju, – kā mēs to dabūsim ārā no dzīvokļa,” ar smaidu atminas māksliniece.

Viņa satraukusies arī par to, vai “Ideju bodē” visiem darbiem pietiks vietas. Taču bažas bijušas liekas. “Aizbraucām, visu izkarinājām un – perfekti!” priecājas liepājniece.

Atgriežoties pie izmēros iespaidīgās gleznas, Diāna teic, ka tam veltīts visvairāk laika. “Attēloju briežus mežā, tie ir dažādos attālumos, gleznoju vairākos līmeņos. Krāsas pludināju,” radošo procesu nedaudz ieskicē māksliniece, cerot, ka galu galā lolojums nonāks labās rokās – pie cilvēka, kam darbs patiešām patiks.

Vai arī izstāde “Citi mēs” ceļos pa Latviju, gluži kā dāmas? “Iespējams, jā. Es jau gribētu,” teic D.Krūmiņa, pagaidām gan vēl nākamais pieturas punkts neesot padomā. Izrādās, ka mākslinieces sieviešu portretu izstāde no 16.jūlija un līdz pat mēneša beigām būs aplūkojama Durbes muzejā. “Jā, viena mēneša ietvaros man ir divas izstādes ar pāris desmitu kilometru starpību. Interesanti,” par sakritību pasmaida to autore.

Šobrīd māksliniece radošajā jomā nolēmusi paņemt nelielu pauzīti, un pievērsīsies citām lietām, arī mārketingam. “Priekšā tāds kā pētnieciskais darbs, lai izzinātu dažādus ārzemju saitus, kuros varētu tirgot manu darbu plakātus-printus. Ārzemēs printi ir ļoti populāri, latvieši no tiem gan kaut kā baidās. Laikam šķiet, ka tas jau nekas nav, tam nav vērtības, bet tam es nepiekrītu.” Diāna cer, ka šādi sasniegs pēc iespējas plašāku sabiedrību, jo ne visi var atļauties iegādāties oriģinālo mākslas darbu.

Attiecībā uz radošo procesu, D.Krūmiņa ļausies plūdumam. “Strādājot pie pēdējiem darbiem, sapratu, ka man patīk krāsu pludinājumi, esmu sākusi pētīt šīs tehnikas. Bet vēl neko nezinu,” viņa noslēpumaini saka. “Man gleznošana ir kā eksperiments, kā rotaļa ar krāsu, līniju, materiāliem un tēliem. Kad tu paņem jaunu audeklu, ir tikai maza nojausma, ko darīsi,” Diāna uzskata, – gluži kā cilvēkam ir jāaug, arī māksliniekam ir jāattīstās, līdz izveidojas savs stils.