Svētdiena, 24. oktobris Renāte, Modrīte, Mudrīte
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

eņģeli sakļauj spārnus un mirst

eņģeli sakļauj spārnus un mirst
01.07.2008 11:31

Atslēgvārdi

lēnām
es topu par tavu ādu siltu kā pienenes no nakts palagiem
saburzītiem un naivumā kailiem rīta un vakara uguns un glāstiem
tās ir tavas rokas kas slīd pār pleciem degdami vēlmē pēc rīta
pēc vēl viena rīta aizvērtiem logiem un saules saplūšanai vienā

kad kaija ceļos kritusi spārnus kļaudama dievu gājusi lūgt
kad noberztas rīta asinis koku galotnēs dzied putni atvērtām dvēselēm
un mākoņu baltās muguras iezied krūtīs
tās ir tavas rokas kas slīd tik nepiedodami silti pār pleciem
alkdami nakti ar pilnmēness noburtiem nevainīgā lūpu kustībā
kad dievs pārvērties kaijā no matu galiem atver logu sāpēm
es topu par tavu ādu siltu kā pienenes vasaras saulē kā pūpoli plaukdami
lēnām
to čaulās sakļauj eņģeļi spārnus kā tikko recēt sākušas asinis
un topu par pieneni kurai uzziedēt naktī kailumā baltai
tik baltai kā tava āda

***
augstu un zemu lido mans putns
augstu un zemu sakļautiem spārniem kā bikli skūpstīts
kā karsti mīlēts līdz bezdibenim tālu tālu
un kungs ak lūdzu atļauj man aizmirst ikdienu
to ikdienu kamēr saule aiz horizonta aiz ielas slapjas vēl nenoriet
ielu kurā es eju ik soli ik pakāpienu kā ūdeni dzerdams
augstu un zemu kungs tava putna spārni pār malām
kungs neatļauj sakļautam no debesīm sviedros un elsās
kad pāriešu to ceļu ar acīm zilpelēkām
augstu un zemu tanī mirklī rītā kā sniegputenī
baltā
lai paliek mūžam augstu un zemu kungs
lai paliek iela kurā mana putna spārns aizkaislē zūd
augstu un zemu
kungs
kaislē kungs
aizkaislē
balts

***
iededzinu
sevi kā sveci čokurā sarāvušos ugunī degušu
kaijas spārnu tā lai sūrst tā lai nenorimst tā
kā tikai putnu balsis prot kā tikai plaukstot lapas sauc
pēc siltuma kungs pēc tā siltuma
                   kurā gani ganot govis ziliem deguniem
                   vēl mirkli nenojauš
iededzinu kā zīmogu savā ādā siltumu
kuru nenojaust kuru nenosaukt vārdā Kungs
ak kungs tie laikam zaļi rūķīši riņķa dejā lej sārtuguni
                asinīm asinīm baltām uz delnām
                krūtīm un kāju maigajām spalviņām
                kungs ak kungs cik netverami
                maigi cik balsī kairi
iededzinu kā nojausmu kā mītu
savas ādas raupjumā līdz galam kamēr saule nenoriet
čokurā sarāvusies atmiņu tīmekļu tīmekļos
                                         nenoskurbusi iededzinu
Kungs to kvēli kurai nepavēlēt
Kungs to kaijas spārnu lūdzu nepamet
Kungs to kaijas spārnu ja met tad pamet
Kungs ak kungs
                         sūrstoši man

 

***
}saule pāršķeļ vaigu kaulus
un tie kā acs kā cerību rags
atver rītu tevis satikšanai kad jau palodzes skan skārda piesitienos
un dūmakas vērši klusi īdēdami veļas uz mugurām
un gaidu mirkli brīvlaišanai
saules acu augstumā pāršķeltos vaigu kaulos
tava asins lāse lai ierit manējā

***
tas dābolainais zirgs kas jūru dzer
kā miglu kā migla pārvēršas putnā un uguns
no spārniem pil tik vientulīgi apšu lapas tur

vēl tikai tur
līdz pirmajiem sniegiem kuri nosarmo mūsos
rudens raksts deg acu dzelmēs tās neaizsalst tās
ierauj vēl atvērtāk kaili kā viļņa šļaksts

tas zirgs tas miglas zirgs kas dedzina kaisli
kā savažots piebaksta purnu tik miklu
kamēr es dzeru tavu jūru mans zirgs
kamēr mēs nenoslīkstam
tur lai deg tavs ugunsraksts

***
kādudien kad mūs notrieks tramvaji
tādi pavisam lēnīgi un gausi mirdzēs sarkanās ielu spuldzes
gar logiem dauzīsies taureņi un bezdelīgu spārni it kā vēstot
par lietu un simts nepateiktiem saules uzliesmojumiem
aiz stūra samiegojies kaķis laiski pavērs vienu aci vai tikai pusplakstiņu
izbirs lērums sīku kapeiciņu uz trotuāra kāds netīriem pirkstiem sabērs kabatās
kāds tikko cēlies izstaipīsies mīkstos palagos un malkos kafiju kā
radio skaņas visu frekvenču joslās reklamēs jaunāko laiku
un pat tad kad lietus vēl nebūs noskalojis ielu miegu
zili putni kā atsisdamies pret debesīm
savīs ligzdu mūsu delnās un aizmigs
nenoskalojami

***
savītas rokas un pirksti gar jūras malu iet lēni
kā pastaigā kā citā nojaušamā stāstā
un bērni atskatās un rāda ar pirkstu ar mazu nošmulētu pirksta galiņu
re re un spindzeles jau salaižas matos un dīc un dīc
mazā roka mātei kleitas stērbelē ir jūlijs un saule dīkā
svilina sagūlušos augumus un krūtis brūnas un tvirtas tauriņu acis
ielāsmo miers un viļņi pret plaukstām atsitas klusēdami
tai ielā kurā mīt tavi mati un gurni es gribu nokļūt ik reizi un palikt
savītas rokas un pirksti gar jūras malu iet lēni
kā pastaigā kā citā nojaušamā stāstā
es gribu palikt

***
es atcerējos fotogrāfiju kurā tu kāpi uz augšu varbūt
uz leju bet kad gāju garām tām kāpnēm kuras
kā spirāle kā čūska pati sev astē vijās un trinās gar svešiem garāmgājējiem
sajūta ieilga kā dziļa un bieza masa kā pankūku mīkla kad virtuvē smaržas
kopīgā balsī sauca rimsties
un tas bija tikai mirklis kad tapu par garāmgājēju
par vienu no svešajiem ar skatu debesīs putni nebija tikai čirkstošu tramvaju vadi
griezīgi kliedza ausīs un drēbes pievilkās ar smaidu
skanēja glāzes un dūmi luksofori vāca ap sevi pūļus
klibus kroplīgus un moderni slaidus bez vēja lūkojās meitenēs sievietēs
un augstpapēžu kurpēs mūzika čigānisku smaidu melnēja saulē
un es atcerējos to fotogrāfiju kurā tu kāpi bija gaisma un stiklains caurspīdīgums
atblāzma no pazemes ūdeņiem lielveikalu murdoņas papēžu klaudzoņas
tādas saraustītas un spalgas
atcerējos tāpat kā garāmgājējs un nodomāju svēts
ir tas mirklis kurā tu kāpi līdz dzelmei un atvēries debesīm
jo mani jau gaidīja citur
un tevi jau es nemaz nepazīstu tikai fotogrāfiju
mirkli
zemi

***
saule vēl uz ripas kā uz plaukstām guļ
silti nojozta vējā asaro acis un tālumā guļ kāzu kleita
nenojausta dubļos samirkusi siekalu straumīte
un tās ir tikai iedomas ar sēņu garšu uz mēles
un tās ir pēdējās atliekas kuras notek kā slienas gar lūpu kaktiņu
jau sen nesulojošu bērza serdi baltu kā kapa zārku ko apstaro riets
tās tavas krūtis mūžam kairas atveras kā spīts rudens saknēs
un nakts padara savu un izkausē sauli
starp krūtīm guļošu viedie
sakļauj plaukstas
rītam

 

 

VALENTĪNS
ruslansabgunovs@inbox.lv

 

__________________________________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu matisone_agnese@inbox.lv.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz