Leģionārs E. Laumanis (1908 – 1968) bija Latvijas armijas un latviešu leģiona virsnieks. Liktenis viņa dzīvi iegrozīja tā, ka viņam nebija iespējas būt blakus meitai.

Vēstules E. Laumanis atļāvās sākt sūtīt tikai pēc tam, kad Brigita bija beigusi vidusskolu. Viņš negribēja, lai meitenei un viņas mātei Domicellai nāktos ciest PSRS drošības dienestu darbību dēļ.

Tam, lai vēstules apkopotā veidā izdotu grāmatā – ”Ernests Laumanis. Vēstules meitai no lēģera Mordovijā”, pielikuši roku daudzi. Žurnāliste Līvija Leine vēstules atšifrējusi un ievadījusi datorā. Ar manuskriptu iepazinies arī rakstnieks Ēriks Kūlis, un lasāmā materiāla bijis vairākiem mēnešiem. Iesaistījušies vēl citi, par ko B. Ližbovska ir pateicīga.

Finansiāli grāmatas izdošanu atbalstījusi organizācija ”Daugavas Vanagi”, norādot, ka vēstules būs saistoša un izglītojoša lasāmviela dažādu paaudžu lasītājiem, jo spilgti ieskicē tā laika vēsturi.

Taču, kā apliecina Ē. Kūlis, grāmatā saskatāma un lasāma visu emociju gamma, jo ”ģimeniska, cilvēcīga”. ”Brīžiem kaklā sakāpa kamols, lasot šīs rindas,” viņš atzīst.

B. Ližbovska vēstules, kurās tēvs rakstījis par dzīvi nometnē, agrāk piedzīvoto un, cik cenzūra ļāvusi, savus dzīves uzskatus, glabājusi 50 gadus. Uz jautājumu, kāds būs turpmākais to liktenis, viņa sacīja: ”Neesmu par to domājusi. Man ir bērni, mazbērni, mazmazbērni. Varbūt nonāks pie viņiem.”

Grāmatas ievadvārdos, ko rakstījis Kara muzeja vēsturnieks Juris Ciganovs, sacīts, ka E. Laumanis bija leģendārs karavīrs, izcils varonības piemērs un drošsirdības paraugs, uz kuru līdzinājās viņa kaujas biedri un viņa komandētie karavīri. Patriots, kuram augstāk par visu bija dzimtenes mīlestība, paliekot nesalauztam arī padomju okupācijas varas soda nometnēs Vorkutā un Mordovijā.

E. Laumanis pēc soda izciešanas Latvijā atgriezās ar ļoti sabojātu veselību un pēc diviem gadiem devās Mūžībā. Viņa pēdējā atdusas vieta ir I Meža kapos Rīgā, kur 2008. gadā atklāts piemineklis ar tajā iekaltu latviešu leģiona vairodziņu un ozollapām apvītu zobenu.