Pārvarot viļņu muguras niedres tā ir kukainis pļavas zālē.
Meldri un rudens tin krāsas un smaržo.
Kā lietainu atbilžu nastu laiks lēnām ezeru ēd.

II
Klusas spuldzes un ielas vakaros gājēju silueti.
Viņu pēcspīdumi skatlogu gotiskos ezeros.
Un jumtu ēnainos krastos debesu šļaksti.

III
Pārkāpjot personīgajai lētai iegūstam pēcspīdumu
Kā skatlogos ēnu vai sapni.

…………..

tukums ir maza karaļvalsts apvārtījusies smiltīs un dzērves uz lauka un migla un zirgi
šeit tikai jūra gāžas un gāžas
auss pielikta sliedei tai nav virziena nojausmas
vilciens pret tumsu meklē atbalsta punktus un auss ir kā tunelis caur kuru skrien mākoņi…
nē šis ir septītais loks šeit vilcieni nepietur
tad tumsa un kliedziens tu paklausīgs izej no tā
un te mēs kā gredzeni apkārt vijolēm kurām ir sieviešu līnijas apkārt izdegušu pilsētu logiem
vakar tās palika sarkanu ķieģeļu plaisā bija augusta novakare un oranžā krāsā zeme
viņas pustumsā sauc nāc pieturi tu kā paklausīgs bērns krīti no loka šī būs nakts ellē kurā satiksi klīstam remboo… 

JĀNIS HVOINSKIS
[email protected]

________________________________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].