Tornis starp kokiem

Jaunais festivāls ir Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) izlolots sadarbībā ar pašvaldībām un draudzēm. Priekule, Liepāja, Aizpute – tur vedis izcilās personības dzīves ceļš. Jūlijā un augustā mūziķi uzstājās baznīcās, muižās, pagalmos un dārzos, arī koncertzālē “Lielais dzintars”, apliecinot un svinot sabiedrības vienotību ap mākslas un vēstures vērtībām.

LSO vadītājs Uldis Lipskis pagājušā gada vasarā kopā ar meitu apceļojis Dienvidkurzemi. “Bez konkrēta mērķa, vienkārši gar leišmalīti paskatīties, kā tur cilvēki dzīvo, kāda daba.

Meitai tāda vērīga vanaga acs, viņa pamanīja starp kokiem baznīcas torni. Mēģinājām piebraukt tuvāk un ieraudzījām Smaižu baznīcu. Tobrīd nezinājām neko, pat ne, kā to sauc,” viņš stāsta.

Vakarā vietējie iedzīvotāji izstāstījuši, ka baznīca uzcelta par tautas savāktiem līdzekļiem, ka Rimbenieki turpat blakus dzīvojuši, parādījuši viņa dzimtas māju.

“Man bija atmiņā, ka Liepājā bijis mērs Rimbenieks. Sāku interesēties, atklājās, ka viņa laikā Liepājā lielas lietas notikušas. Opera dibināta, mūzikas, mākslas skola un filharmonija atjaunota. Pilsētai bija arī lieli saimnieciski sasniegumi transporta nozarē, aviācijā, kuģniecībā. Vēlējāmies Rimbenieku izcelt kā savulaik ļoti vērtīgu līderi Liepājā un arī laiku, kad karš bija beidzies, viss zēla un plauka, pilsēta atdzima. Domāju, ka ir ļoti no svara, ka cilvēki bija redzējuši kara postu un novērtēja to, ka, kopā darbojoties, var dzīvi ļoti strauji pacelt. Arī tagad gribētos, lai Latvijas sabiedrībā rodas tāds patriotisma un solidaritātes vilnis. Rimbenieks ir atgādinājums domāt par labām lietām, viņš iederējās festivāla pamatā,” atzīst orķestra vadītājs.

Internets dara brīnumus

Viņam bija ieplānota tikšanās Gramzdā ar Priekules novada un Gramzdas pagasta vadību. “Nelaimīgas sagadīšanās pēc es netiku uz turieni, Gramzdā bija mani kolēģi, un ļoti pārdzīvoju. Domāju – nu, redz, kā, mums nekas nesanāks. Tajā pašā brīdī man pienāca e-pasts. Rakstīja austrāliešu sieviete, kuras vīra vārds ir Evalds Rimbenieks, viņš ir mazdēls Liepājas Evaldam Rimbeniekam. Viņi izteica milzīgu sajūsmu par festivāla ideju. Bijām publicējuši pirmo relīzi, kurā tā bija izklāstīta. Internets dara brīnumus, latvieši un viņu tuvinieki visā pasaulē seko līdzi tam, kas šeit notiek,” saka U. Lipskis.

E. Rimbenieka dzīvesbiedre latviski nerunājot. Viņš pats runā un lasa, bet neriskējot rakstīt.

“Tomēr sirdī viņi ir ar šo pusi. E. Rimbenieks ir bijis Liepājā, taču tad brauca uz šejieni no Amerikas. Uz Tasmāniju viņi pārcēlušies samērā nesen,” norāda LSO vadītājs.

Rimbenieka mazdēls noteikti būtu gribējis būt klāt vectēvam veltītajā festivālā. “Būtu braucis, ja vien Covid-19 dēļ Austrālija tai laikā nebūtu aizslēgta un atslēga nolauzta. Taču viņš atsūtīja rokrakstā rakstītas nošu rindas ar tekstu apakšā. To autors bija Evalds Rimbenieks, dziesmu ar četriem pantiņiem bija uzrakstījis 1941. gadā dažus mēnešus pirms tam, kad viņu aizsūtīja uz Sibīriju, no kurienes neatgriezās. Tur bija pierakstīts, ka sarakstīta Cēsīs un Rīgā. Piedāvājums to paņemt par festivāla himnu bija ļoti saviļņojošs. Brīdī, kad mēs Dienvidkurzemē domājam, kā nu būs, no otras pasaules malas atnāk ar roku rakstīta dziesma,” uzsver U. Lipskis.

Tagad no Tasmānijas pienākusi ziņa, ka tiekot veidota grāmata par Rimbenieku.

U. Lipskis priecājas par to, ka tiek atjaunotas vērtības, kas ilgi stāvējušas novārtā: “Visā Latvijā atjauno baznīcas, muižas atdzimst. Šis periods tiek reabilitēts. Iepriekš dzīvojām laikā, kad starpkaru periods bija tabu, par tādām lietām nebija pieklājīgi runāt. Vērtības pamazām iznirst no aizmirstības un atgūst goda vietu. Tāpēc dažas festivāla norises vietas ir vai nu tikko atjaunotas baznīcas vai tādas, kuras vēl gaida atjaunošanu. Festivāls ir sauciens pēc uzplaukuma un atdzimšanas Latvijai un ne tikai centriem, bet arī mazām, mīlīgām vietām, kas glabā skaistas liecības un arhitektūras un mākslas vērtības. Tām jābūt sapostām un apdzīvotām.”

Sasaucās ar putniem

Rīkotājs atzīst, ka pirmais festivāls ir izdevies ļoti labi, lai gan “sabiedrība šobrīd ir man agrāk nepieredzētā stāvoklī – zināmā mērā aizvainota, sašķelta. Ierobežojumi un koncertu apmeklēšanas režīmi ik pa brīdim mainījās, cilvēki jau nevar izsekot līdzi”.

Tomēr bijuši ļoti labi apmeklēti brīvdabas koncerti, kamermūzikai simt un vairāk cilvēku ir ļoti adekvāti. No vietējās sabiedrības pārstāvjiem pēckoncertu sarunās varējis just, ka viņi redz nākotni festivālam.

“Mūziķi devās kā uz piedzīvojumu,” saka orķestra vadītājs. “Protams, nevaram prasīt simtprocentīgu kvalitāti kā ideālos apstākļos. Tad vējš, tad mitrums, fona trokšņi.

Brīnišķīgākais – vairākās vietās putni sasaucās ar to, kas skanēja. Daba savijās ar mūziku ļoti īpašā veidā.

Ļoti lutināja laika apstākļi, taču vienmēr cerēt uz iesācēja veiksmi diez vai var. Centīsimies nākamgad plānot koncertus vietās, kur var iemukt kultūras namā, muižā vai baznīcā.”

Festivāls “Rimbenieks” plānots ikgadējs. “Protams, būs svarīgi, kā nodibināsies sadarbība ar Dienvidkurzemes novadu, vai Liepājas dome atradīs iespēju pielikt plecu, tāpat Kultūras ministrija, varbūt vietējie uzņēmēji,” saka U. Lipskis.

Rīkotājs gribētu pastiprināt sadarbību ar tūrisma informācijas centriem, jo festivālam varētu būt laba sinerģija ar “Mājas kafejnīcu dienām”.

Cēla sajūta

Arī Liepājā dzīvo Rimbenieku uzvārda lepni nēsātāji. Aira Rimbeniece ar ģimeni bija atbraukusi uz festivāla atklāšanu. Viņas vīra Ronalda Rimbenieka tēvs dzimis 1917. gadā, nāk no Rucavas.

Viņš stāstījis par radniecību, tā neesot ļoti tuva, taču precīzi viņi to pagaidām nezina. “Opim vairākkārt mēdzu prasīt, lai viņš izstāsta, jo Evalds Rimbenieks tik interesanta persona. Kļuva vecs, teica, lai liekot viņu mierā. Nav palicis atmiņā, ka stāstītu faktus un notikumus. Taču tā cēlā sajūta man šobaltdien ir, ka viņš stāsta, ka ir tā radniecība. Es labi jūtos ar šo uzvārdu,” lepojas Aira.

Dziesmas “Jezus – mans draugs” rokrakstā norādīts, ka to harmonizējis V. Baštiks. “Viktors bija mana vīratēva draugs, tā ka viņiem vajadzēja satikties. Brāļi Viktors un Edvards Baštiki pēc kara aizceļoja uz Ameriku,” pastāsta A. Rimbeniece.

Viņai ir divi dēli Pauls un Valters, kas nes Rimbenieku vārdu, un trīs meitas. Dzimušas tikai mazmeitiņas, pērn decembrī pasaulē nācis pirmais mazdēliņš, kuru vecmāmiņa vēlējusies saukt par Evaldu. Šis vārds bijis arī vecāku izvēļu sarakstā, tomēr neielika. “Varbūt būs vēl kāds mazdēliņš,” cer A. Rimbeniece.