liepajniekiem.lv
“Pirmajā brīdī aizrāvās elpa”
E. Nelius dzīvesstāsts joprojām ir līdz galam neizpētīts, tomēr zināms, ka – ne bez drāmas.
Viņa dzīvojusi laikā no 1900. līdz 1988. gadam un mūža lielāko daļu Ņujorkā. Kad no Liepājas uz tālo zemi kursējis pasažieru tvaikonis, Elza uz tā strādājusi par stjuarti.
Aizbraucot no Latvijas 1922. gadā, dzimtenē viņa vairs nekad neatgriezās, lai gan šeit palika dēlēns Arvīds. Par savējiem viņa neaizmirsa, sūtīja vēstules un paciņas, uzturot saikni līdz pat savai nāves dienai ASV.
Sūtījumos palicējiem Liepājā bija apģērbs, kas allaž derējis kā uzliets. Garderobe vieno četras paaudzes, tērpus ikdienā valkājusi Elzas vedekla, bet šobrīd mazmeitas Lorita Palapa un Eva Ziemele.
Savukārt Loritas dēls Valters Palaps tērpus iekļāvis fotosesijās. Biedrības namā skatāma maza daļa no plašās kolekcijas.
“Kad iegāju tērpu glabātavā, pirmajā brīdī aizrāvās elpa,”
atceras izstādes kuratore Dace Dēliņa-Lipska.
“Man pieder ideja, ka to vajadzētu rādīt. Loreta šos tērpus integrē savā garderobē, un Valters to ir pieņēmis kā pašsaprotamu savas dzīves daļu. Bet es teicu, ka tas taču ir jārāda.
Izstāde ir unikāla ar to, ka tērpi ir no vienas konkrētas Liepājas dzimtas, kas patiešām šeit paaudzēs ir dzīvojusi, un apģērbi ceļojuši no Ņujorkas, šeit glabājas un vēl aizvien tiek nēsāti. Tie ir labi saglabāti,” skaidro izstādes kuratore.
Izstādē īpaši iekārtotā vitrīnā aplūkojamas Elzas sūtītās vēstules, pirmā pienākusi 1947. gadā.
“Viņa neraksta gari, pārsvarā ļoti īsi – kas ir paciņā, kā iet. Vēstuļu saturs savā ziņā ir vienāds,
vien dažreiz kāds interesants fragments – par citiem latviešiem, kas dzīvo Ņujorkā, par šuvēju Līni vai kā viņa svinēs Ziemassvētkus ar latviešiem,
kas arī ir no Liepājas. Tādas mazas, interesantas detaļas,” izpētījis V. Palaps.
Kuratore D. Dēliņa-Lipska norāda, ka caur tām – mazām, smalkām niansēm – liepājnieci var kaut mazliet iepazīt, kāda viņa bijusi.
Reiz Loritas mamma ieminējusies par mazliet lielāka izmēra drēbēm, bet Elza atsūtījusi korseti. “Šis moments ir pieminēšanas vērts,” smaidot saka D. Dēliņa-Lipska.
“Fotogrāfijā viņu redzam ar baltu sunīti – bulterjeru pie sāniem.
Stalta dāma, kas ir iekarojusi Ņujorku un visu mūžu paliek uzticīga elegantiem tērpiem.”
Un ar modes “vīrusu” Elza aplipinājusi nākamās paaudzes.
Tomēr, pārlasot vēstules šodien, tuviniekiem uz daudziem jautājumiem joprojām atbilžu nav.
“Par to, kādēļ viņa palika, mēs varam vien diskutēt. Vienīgā, kas varēja dot kādu atbildi, bija Arvīda māsīca. Viņai ir 95 gadi, bijām arī ciemos, cerībā uzzināt par Elzu ko vairāk. Jā, viņa pastāstīja daudz jauna, bet arī uz daudz ko atbildēt nevarēja,” par meklējumiem stāsta V. Palaps.
Noslēgumā – krāsu sprādziens
Ņujorkas modes preces kalpo kā logs uz pasaules modi laikā, kad PSRS okupētā Latvija cieš ne vien no režīma uzspiestās ideoloģijas, ekonomiskās lejupslīdes un preču deficīta, bet arī no zemas kvalitātes un pieticīga sortimenta apģērbiem un galantērijas precēm.
L. Palapa ar izstādes apmeklētājiem dalās atmiņās:
“Padomju laikā tas bija diezgan priviliģēts stāvoklis – saņemt pakas no ārzemēm. Mūsu ģimenē par tām skaļi nerunāja.”
Viņa atceras, ka pakas tikušas pārbaudītas. “Protams, līdzi nāca saraksts, kas tajās iekšā, bet bija visādi izgudrots, lai piesavinātos ārzemju mantas. Piemēram, sūtītie audumi, lai būtu pareizā metrāža, tika nogriezti uz pusi platumā.”
Izstādes ekspozīcijai no aptuveni 1000 vienībām atlasīti ap trīsdesmit 40., 50. un 60. gadu modeļi, kas apliecina vietas un laika garu. V. Palaps rezultātu vērtē kā izdevušos.
Kuratore D. Dēliņa-Lipska skaidro, ka tērpi izkārtoti tādā kā laika līnijā. “Sāku ar gaisīgajām blūzēm, tad, kā jau kara periodam piedien, seko melnie tērpi, kas piedod mazliet sēru sajūtu. Ekspozīcijas turpinājums ir jau citā telpā, prieka un krāsu sprādziens.
50. gadu kostīmu un kleitu ir visvairāk,”
raksturo D. Dēliņa-Lipska.
Izstādei nav tikai viens mērķis – parādīt aizgājuši laiku tērpus, bet vērst uzmanību uz daudz ko vairāk, arī aizdomāties.
Kuratore piekrīt, ka bieži vien līdz galam nenovērtējam to, kas mums ir. “Laiki mainās, liekas, ka tā brīža mode jau ir aizgājusi un nav vērts to glabāt.
Bet, kad apģērbs ir labi uzturēts un garderobē pievienojas klāt arī nākamās desmitgades, tērpus papildina, kā Lorita pievieno Latvijas zīmolus, kolekcija kļūst arvien interesantāka.”
Izstādes viens no akcentiem ir mudināt palūkoties uz savas dzimtas, iepriekšējo paaudžu glabātajiem dārgumiem, aprunāties ar tuviniekiem.
“Noteikti daudzām ģimenēm varētu būt interesanti stāsti,” uzskata D. Dēliņa-Lipska. “Tos šķetinot, principā skatām arī Latvijas vēsturi, jo notikumi, kas mūs visus skāruši, ir redzami, paskatoties vienas dzimtas kontekstā. Arī traģiskie brīži.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
