Grāmata ir pirmais padziļinātais pētījums par ebreju glābējiem nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā, un tās autors – simtgadnieks M. Vestermanis, muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs un bijušais ilggadējais direktors – ir viens no holokaustu pārdzīvojušajiem un ebreju vēstures pētniekiem.

Liepājā grāmatas atvēršanas pasākums izvēlēts zīmīgā laikā – pieminot 84. gadadienu kopš 1941. gada decembra traģiskajiem notikumiem Šķēdes kāpās, kad nacisti nogalināja vairāk nekā 2700 Liepājas ebreju.

M. Vestermanim ir cieša saikne ar vēju pilsētu – viņa brālēns Ārons Vestermanis bija viens no tiem, kuru Otrā pasaules kara laikā slēpa Roberta un Johannas Sedulu ģimene.

Viņu stāsts ir daļa no Liepājas okupācijas muzeja holokaustam veltītās ekspozīcijas “Lielais tukšums”.

M. Vestermanis sava cienījamā vecuma dēļ uz pasākumu nevarēja ierasties, tādēļ īpaši ierakstītā video uzrunā viņš pastāstīja par grāmatā ietverto, runāja par holokaustu Latvijā un cilvēkiem, kuri centās glābt tos, kam bija nolemta iznīcība.

Par M. Vestermani ir tapusi arī filma “Mēs tikai tagad sākām”, kuras režisore ir Marta Herca.

“Vestermaņa kungu satiku nejauši – viņa ģimenes draudzene Daiga Zvaigznīte piezvanīja, zinot, ka veidoju filmu par Aknīstes ebrejiem. Viņa teica: “Tev vajadzētu viņu satikt, nointervēt, ierakstīt, kā viņš spēlē klavieres.”

Tajā brīdī vēl nesapratu, cik vēsturiska būs šī tikšanās un cik ļoti nozīmīga šī filma kļūs manā dzīvē.

Jau pirmajā tikšanās reizē sapratu – nebūs nekādas vienas intervijas vai vienas filmēšanas. Te ir jātaisa filma,” stāstīja M. Herca.

Tomēr sākumā idejai par filmu M. Vestermanis kategoriski pretojies. “Viņš teica: “Es neesmu nekāds varonis, par mani nevajag taisīt filmas.” Viņš vienmēr vēlējās runāt par lielām vēsturiskām pārmaiņām, par politiku, nevis par savu personīgo pieredzi.

Bet man likās ārkārtīgi svarīgi izstāstīt tieši viņa personīgo stāstu – viņa pārdzīvojumus, zaudējumus, traģēdiju.

Tas prasīja sešus gadus. Mēs tikāmies bieži, un gandrīz vienmēr līdzi bija operators vai mana kamera,” atceras režisore.

“Lai gan beigās viņš teica, ka filma viņam nepatīk, tajā ir redzams, ka viņš man simpatizē. Viņam ir neparasts raksturs – laba humora izjūta, šarmants. Caur viņu staro pārpasaulīga cilvēcība un piedošana. Ceru, ka to var nolasīt no šīs filmas.”

Pēc iepazīšanās ar nelielu kinodarba fragmentu sekoja saruna par grāmatu. Tajā piedalījās līdzautore Jolanta Treile, zinātniskais redaktors, vēsturnieks Kaspars Zellis, muzeja “Ebreji Latvijā” direktors Iļja Ļenskis un Žaņa Lipkes memoriāla pētniece Maija Meiere-Oša.

“Lielākā grāmatas vērtība ir tieši Marģera personīgais skatījums, kas savijas ar vēsturnieka redzējumu. Tas padara šo darbu īpaši aizkustinošu un vērtīgu,”

sacīja J. Treile.

M. Meiere-Oša īpaši izcēla praktisko ieguvumu – datubāzi ar glābēju vārdiem. “Ceru, ka novadpētnieki šo materiālu apzinās, padarot par savām vietējām vēstures liecībām. Daudz stāstu joprojām dzīvo ģimenēs, bet sabiedrībai tie jāatgādina no jauna,” viņa norādīja.

“Es ļoti ceru, ka ilgtermiņā šī grāmata rosinās cilvēkus atkal atcerēties, papētīt, precizēt,” savukārt sacīja I. Ļenskis.

“Tā ir tikai sākums. Jo dažkārt, kad grāmata iznāk, cilvēki jautā, kāpēc tas vai cits nav iekļauts. Tad arī sākas īstais darbs.

Mēs ceram, ka drīzumā būs gan vācu, gan angļu tulkojums un – iespējams – arī otrais izdevums. Mēs aicinām visus, kas zina vēl kādu glābēju stāstu, kas nav iekļauts šajā grāmatā, dot mums ziņu.”

Pasākumā izskanēja cerība, ka grāmata būs ierosme sabiedrībai gan apzināties savu vēsturi, gan ieraudzīt tajā cilvēcību, kas nepazuda pat briesmīgākajos laikos.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.