Pēdējā personālizstāde vēju pilsētā I. Klīdzējam bija pirms pieciem gadiem – Liepājas muzejā “Tumša saule”.

Sarunā ar portālu viņš atzīstas, ka pie mums ārkārtīgi patīk.

Pirms “Romas dārza” izstādes svinīgās atklāšanas I. Klīdzējs Liepājā uzturējies jau vairākas dienas. Šovasar ieplānojis arī apmeklēt Pāvilostu – vietu, kas ir mākslinieka un pedagoga iedvesmas avots.

“Bērnībā es ik vasaru Pāvilostā dzīvoju pie sava onkuļa. Tas manī ir atstājis tik spilgtus iespaidus, ka to turpinu arī šobrīd.

Un turpina arī mani dēli savās ģimenēs. Dižjūra, krasts līdz Akmeņragam un Jūrkalne uz otru pusi ir man ārkārtīgi tuvs. Par šo tēmu man bijusi fotoizstāde.”

Atgriežoties pie tā, kas aplūkojams “Romas dārzā”, I. Klīdzējs uzsver, ka nav centies izpatikt skatītājam. Elementu formas ir askētiski atturīgas.

“Neko neuzskaistināt bija viens no maniem pamatuzstādījumiem. Nesabojāt ar glazūrām, ar krāsām, bet saglabāt materiāla raksturu. Vācu akmensmasu speciāli sūtīju no Lietuvas. Ārkārtīgi labi veidojas un brīnišķīgā tonī.”

I. Klīdzējs atzīst, ka vēlas, lai  skatītājs pilnveidojas. Lai sāk domāt, tomēr pieņem, ka daļai apmeklētāju izstāde nepatiks.

“Mans kā autora pienākums ir izprovocēt uz domāšanu, uz jaunas valodas apgūšanu.

Jo būtībā tā ir mākslas valoda, ko viņš šeit atnākot ieraudzīs,” skaidro mākslinieks, kurš cenšas lauzt stereotipus, kas vairumam asociējas ar vārdu “keramika”.

“Cilvēki negrib mainīties, pie tā, kas ir pierasts, uzskata – tā ir vērtība mūžīgi mūžos,” viņš novērojis.

“Keramiskais materiāls ar savu raksturu un īpašībām ir tas, ar ko varam veidot filozofiskus darbus,” uzskata I. Klīdzējs.

“Tā arī tapa doma, ka es gribētu taisīt darbu, kurā sakoncentrētos visas sīkākās detaļas manā strādāšanas laikā, beigās no tā iznāk veselums. Un pēc šī veseluma var spriest, cik trauksmaina vai cik bezrūpīga bijusi mana dzīve. Jo katrs kvadrāts vai taisnstūris, ko redzat, būtībā satur kādu laika vienību, un tajā ir mana personīgā dzīve.”

Vaicāts, vai vienā elementā ir ietvertas stundas, dienas, nedēļas, mēneši vai gadi, mākslinieks atteica, ka nav centies dalīt.

“Būtībā ir nenoteikts laika lielums.

Ir tādas detaļas, elementi, kuros ir sakompresēts daudz informācijas, un ir tādi, kas mazliet brīvāki, ne tik aktīvi, vērsti vairāk uz meditāciju. Bet galvenā ideja ir tāda, ka es skatītājam neko nepasaku priekšā. Viņš var ienākt zālē, izlasīt to, ko esmu uzrakstījis, iepazīstinot ar izstādi, un tad jau pēc savām subjektīvajām sajūtām atrast, kas viņam tur patīk, kas viņu piesaista, vai kas viņam nepatīk, vai ko viņš tur nevēlas redzēt.”

Sākotnēji visas faktūras ir pilnas, pa vidam tās sāk zust un paliek tikai konstruktīvais stāvs, līdz noslēgumā arī pati konstrukcija lēnām brūk un sairst.

“Būtībā tas ir cikls no kaut kādas esības līdz sairšanai,” atklāj I. Klīdzējs, “un katra sairšana, kā zināms, ir, protams, jauns aizsākums.”

Izstāde “Appassione Tempo” aplūkojama līdz 7. augustam.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.