Ligita Kupčus-Apēna, "Kurzemes Vārds"
"3K"
Vienlaikus Liepājas muzejā skatāma viņas izstāde “Kaķīša dzimšanas diena”, kas aicina doties ceļojumā grāmatu pasaulē.
– Ar ko šī izstāde jums atšķiras no citām?
– Sākam ar visgrūtākajiem jautājumiem, vai ne? (Smejas.) Godīgi sakot, man šķiet, ka katra izstāde kaut kā pati sevi izveido.
Es to nejūtu kā procesu, ko var plānot no sākuma līdz beigām. Liela nozīme bija nejaušībai. Pati muzeja ēka jau vien – kā pils! Neiedomājos, ka te izskatīsies tik skaisti… Ieej iekšā – un tiešām kā pils!
Šeit es gribēju parādīt kontrastus – melnbaltus darbus un krāsainus, miniatūrus zīmējumus, un monumentālas kompozīcijas.
Ir arī darbi no topošās grāmatas ar Ineses Zanderes tekstiem, kā arī pavisam seni zīmējumi. Domāju – cilvēki atcerēsies, vizuālā atmiņa jau mums ir.
Es pati brīnos, cik daudz no bērnības atceros.
Atceros vectēva skapi, kur kaudzēs bija grāmatas. Labi, atmiņā ir ne tik daudz autori vai nosaukumi, bet noteikti vāku krāsas, ilustrācijas, izjūtas.
Man ļoti patīk lasīt kopš bērnības. Tagad tas pārtapis zīmēšanā – man patīk izdomāt, veidot, meklēt ko jaunu savā rokrakstā.
Bet krāsu attiecības – tās, ko izmantoju šodien, ir ļoti līdzīgas tām, ko zīmēju bērnudārzā: zaļš, brūns, oranžs, rozā… Es turpinu to jau daudzu gadu garumā. Ne tāpēc, ka patiktu konkrētā krāsa, – vienkārši es tā zīmēju.
– Kā veidojas jūsu attiecības ar literāro materiālu, pirms tas pārtop ilustrācijās?
– Strādājot pie ilustrācijām, pati lielākā bauda man ir lasīt tekstu. Ļoti bieži ir tā – es izlasu un saprotu: tur jau viss ir!
Teksts pats pasaka priekšā. Tajā ir noskaņa, tēli, dinamika – reizēm pat šķiet, ka ilustrācijas nemaz nav vajadzīgas. Es jau tās ainas redzu. Un tad ļoti aizraujos – arvien interesantāk, arvien dziļāk.
Protams, ir arī brīži, kad liekas – neko nevaru izdomāt. Arī tā gadās.
Esmu strādājusi skolā dažus gadus un labi atceros, ka arī skolēni teica, ka neko nevar izdomāt, jo sarežģīts uzdevums. Bet, tikko paņem papīra lapu, – viss sāk notikt.
Bērniem bieži saku – “es nemāku zīmēt nav arguments”. Māk gan! Vienkārši vajag sākt. Sēdies klāt un dari – izrādās, ka viss izdodas.
Man ļoti patīk zīmēt no dabas, skicēt. Koka zars, varbūt kāds putns… Atceros, bērnībā laukos centos uzzīmēt zīlīti, kas ēda pie loga. Viņa ilgi ēda – pietika laika, lai mēģinātu. Un tās sīkās detaļas, ko toreiz ieraudzīju, joprojām atceros.
Zīmēšanai vajag laiku.
– Vai jums bieži piedāvā ilustrēt jaunas grāmatas?
– Gribētos, bet mūsdienās reti kurš grib gaidīt. Ilustrācijas prasa laiku. Mana omīte reiz teica: “Tu, Anita, ātri iededzies un ātri atdziesti.” Bet es viņai teicu: “Nē, omīt, es iededzinos ātri, bet atdziestu ļoti lēni.” (Smejas.)
Kad piedāvā jaunu manuskriptu – tas ir skaists brīdis. Lasīt pirmo reizi, domāt, ko redzi… Bet, protams, tas prasa laiku. Reizēm darbs nav gatavs, bet termiņi spiež. Tādēļ labāk vēl nesākt jaunu grāmatu, lai gan gribētu izlasīt kaut ko pavisam citu.
– Tātad paralēli nestrādājat pie vairākām grāmatām?
– Man patīk strādāt pie vienas – kad esi iepazinis un sapratis tekstu, iemīlējis to. Kad viss jau notiek, tad gan brīvajos brīžos varu domāt par nākamo.
Vēl pirms sāku lasīt, tikai redzot grāmatas nosaukumu, jau gribas ķerties pie zīmuļa. Un tad jau tā mierīgāk…
Es lasu, domāju, iegrimstu tekstā. Tie daži vakari ir brīnišķīgi.
Pēc laika, atverot kādu no vecajām grāmatām, reizēm skatos uz savām ilustrācijām un domāju – kā es to toreiz neredzēju, nesajutu, kāpēc uzzīmēju tieši šādi, nevis citādi? Bet saprotu – tas bija konkrēts laiks, konkrētas domas, sajūtas, varbūt pat nejaušības.
Bieži sev saku – tagad es šo grāmatu uzzīmētu daudz labāk. Bet tad saprotu, ka, visticamāk, tomēr ne.
Esmu mēģinājusi kādu atsevišķu dzejoli ilustrēt no jauna – ne vienmēr rezultāts ir interesants. Ir citādi, jā, bet tas, ko iedomājos domās, ne vienmēr pārtop veiksmīgā zīmējumā. Reizēm pārāk steidzos uz priekšu.
– Kā jūs skatāties uz mūsdienu ilustratoru darbiem? Vai ir interese sekot līdzi tam, kas notiek šodien?
– Jā, ir daudz jaunu ilustratoru – gan tie, kas nesen beiguši akadēmiju, gan studenti, kas jau ļoti agri sāk publicēties. Vai viņi turpinās to darīt – to neviens nezina, bet ar sajūsmu pamēģināt noteikti vērts.
Man tā bija. Protams, tie bija citi laiki, cits process. Tagad grāmatas izdod daudz, darbs ir.
Reizēm ar draudzeni mākslinieci aizgājām uz grāmatnīcu – paskatīties, kas jauns. Jo tu ikdienā redzi savas grāmatas, aizej uz kādu izstādi, bet tam, kas notiek citur, – ne vienmēr sanāk sekot.
Grāmatnīcā staigājam, skatāmies un spriežam, ka šo mēs nepirksim, šo arī ne, šo arī tomēr ne…
Ir ļoti daudz lielisku mākslinieku, un ir patiesi interesanti viņiem sekot līdzi. Tu ieraugi kādu jaunu grāmatu – pavisam nejauši – un tad gaidi nākamo. Skaties, kā mainās rokraksts, kā mākslinieks attīstās.
Vai arī otrādi – atpazīsti kādu darbu un saproti: jā, šis man patīk. Grūti pat pateikt, kas tieši. Tā nav tikai ilustrācija, tas ir kaut kas vairāk – izjūta, kas rodas, skatoties.
Ļoti bieži mani piesaista grāmatu vāki. Ir tādi, kas uzreiz liek apstāties un domāt: cik brīnišķīgi!
Man pašai tas vienmēr bijis izaicinājums – vāku izvēlēties ir visgrūtāk. Nekad īsti nezinu, kurš būs īstais, un tāpēc to atstāju uz pašām beigām. Tas ir sarežģīti. Vāks tomēr pasaka ļoti daudz – par grāmatu, par izjūtu, par ieeju stāstā.
– Ko jūs ieteiktu jaunam cilvēkam, kurš apsver iespēju kļūt par ilustratoru?
– Grūti pateikt… Kādam varbūt tā būs profesija, citam – tikai viena no nodarbēm, ko darīt paralēli, jo pieļauju, ka cilvēkam gribas pamēģināt visu ko.
Es tiešām nezinu, ko ieteikt tādu vispārīgu. Arī pati nezinu, kā darīt tā, lai vienmēr viss izdotos.
Bet viena lieta gan – zīmēt ir ļoti interesanti.
Zīmēšanas procesā tu īpaši nedomā par to, kas to skatīsies. Bet piedomā gan, lai kāds kaut ko tur ieraudzītu.
Tādēļ ilustrācijā cenšos ielikt sīkumu, detaļu vai jociņu, ko varētu pamanīt vērīga acs. Ja nu kādam interesē, ja kāds pēta.
Pamēģini ilustrēt vienu grāmatu, otru – un šķiet, pietiek, ir daudz ko citu darīt. Bet ar katru reizi saproti, kāpēc to turpini – tu iemācies kaut ko jaunu, ieraugi citādi.
Dažreiz domāju – nu, viss, pietiek, cik var. Un tad atkal – gribas kaut ko atklāt. Aizmirst un atkal atklāt. Tas ir tas skaistais.
Un tad vēl brīdis, kad paskaties un domā – man tas ir izdevies. Kad grāmatiņa ir gatava un pats redzi tajā jēgu.
Un, ja vēl autors ir priecīgs, lasītājs – ieinteresēts, ja ir sajūta, ka viss ir harmoniski – tad es tiešām esmu laimīga.
– Vai esat redzējusi bērnu grāmatas ar mākslīgā intelekta (MI) radītām ilustrācijām?
– Nē, neesmu redzējusi.
– MI ģenerē attēlus ātri un perfekti. Vai šī tendence jūs nebaida?
– Nē. Tas, ko mākslīgais intelekts dara, – jā, tas ir ātri, gludi, perfekti. Bet man pašai patīk zīmēt ar kļūdām, lēni, ar nejaušību, ar kādu atklājumu. Varbūt arī MI kādreiz kaut ko atklāj, bet cilvēks tomēr zīmē citādi.
– Vai ir kāds autors, kura darbus jums īpaši paticis ilustrēt?
– Katra autora grāmata man ir kā jaunu durvju atvēršana. Tu aizver visas citas un ieej tikai vienās – tajās, ko piedāvā konkrētais teksts.
Klausies, ieklausies – dzejolī, ritmā, izjūtā. Skaties, ko redzi, kā saproti. Un tad sāc zīmēt.
Ļoti īpaša man bijusi sadarbība ar Jāni Baltvilku. Viņam ilustrēju vairākas grāmatas – piemēram, “Purva burvis”. Atceros, kā braucu uz purvu, lai sajustu vidi, izprastu noskaņu.
Arī strādājot pie Māras Cielēnas grāmatas, staigāju pa pilsētu, meklēju konkrētas vietas, kas autori iedvesmoja dzejoļiem. Bija svarīgi redzēt ainavu, skatījos ar viņas acīm.
Tagad vairs ne. Tagad man pietiek ar tekstu. Varbūt tāpēc, ka es strādāju ātrāk, ka zinu – ideja atnāks.
Kādreiz bija mokoši – diena paskrien, tu neko neesi izdomājis, un ir žēl. Jūti, kā laiks klusiem soļiem slīd tev garām. Neko vērtīgu neesi izdarījis. Tagad zinu, ka nākamajā dienā viss izdomāsies. Ir miers.
Ļoti īpaša pieredze man bija ar Ineses Zanderes dzejoļiem “Kaķis uz klavierēm”. Ilgu laiku tos lasīju un domāju – tik brīnišķīgi dzejoļi, bet nelaime tāda – tur viss jau ir! Ko vēl var zīmēt? Bet tajā pašā laikā… tik ļoti gribējās. Uz manuskripta malām biju sazīmējusi ar zīmulīti pirmos iespaidus – tāpat vien.
Man ļoti patika gan formāts, gan dzejoļi. Jutu tajos visu – koka kāpņu čīkstēšanu, sniega smaržu, kaķa mīksto kažoku un pilsētas klusumu.
– Kas ir vissvarīgākais, ilustrējot bērnu grāmatu?
– Zīmēt to, ko bērns atpazīst, ko viņš pats ir redzējis. Taču vienlaikus ir vajadzīgs arī pārsteigums, kāds īpašs elements, kas liek uzkavēties pie attēla.
Bērns skatās uz pazīstamām lietām – cilvēkiem, dzīvniekiem, vidi – un pēkšņi pamana kaut ko negaidītu, kas viņu ievelk. Lai gribētos skatīties vēlreiz, papētīt.
Protams, bērnu grāmatas ir dažādas.
Atceros, ka bērnībā man pašai ilustrācijas īsti nebija nepieciešamas. Es jau pati visu redzēju savā iztēlē.
Kad bija melnbaltas ilustrācijas, tās man ļoti patika – dažas pat izkrāsoju.
Es domāju, ka kaut kam maģiskam jābūt, lai bērns gribētu grāmatu skatīt vēl un vēl. Grāmatu ir ļoti daudz, un katram bērnam būs sava – sava mīļākā, sava īpašā. Un tas ir brīnišķīgi.
Vizītkarte
Anita Paegle
- Dzimusi 1956. gadā Rīgā.
- Māksliniece, grafiķe un viena no atzītākajām bērnu grāmatu ilustratorēm Latvijā.
- Pabeigusi J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu.
- Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu.
- Ilustrējusi vairāk nekā 35 grāmatas, tostarp sadarbībā ar izciliem latviešu autoriem.
- Ilgstoši sadarbojusies ar bērnu žurnāliem “Zīlīte” un “Ezis”.
- Mākslinieciskā redaktore žurnālā “Skola un Ģimene” (1995–1997).
- Grāmatu un grafikas izstādēs piedalās kopš 1984. gada.
- Saņēmusi vairākas profesionālās balvas un atzinības par ieguldījumu ilustrācijas mākslā.
- Veidojusi ilustrācijas Latvijas Bankas monētām “Pasaku monēta I. Pieci kaķi” un “Šūpuļa monēta”.
- Dzīvesbiedrs gleznotājs, mākslas pedagogs Aleksejs Naumovs.
Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši:
