J. Šipkēvics ir cieši saistīts ar vēju pilsētu, tādēļ publikā bija daudz pazīstamu seju, arī skolas laikabiedri un tie, ar ko gāzti podi, bērnudārzos zagti āboli vai spēlēts basketbols.

Grāmatas autoru pieteica viņa vecākais dēls Jānis Šipkēvics jeb skatuves vārdā Shipsea, par tēti sakot, ka viņš ir ne tikai asinsradinieks, bet arī “mans dvēseles radinieks” un domubiedrs.

“Jūs viņam esat vissvarīgākā auditorija, kāda viņam bijusi,”

atklāja dēls.

Arī aicinājumā feisbukā autors sacījis, ka atvēršana, kas notika Rīgā, “nav nopietna”. Īstā būs tad, kad notiks Liepājā.

Apliecinot cieņu pret dzimto pilsētu, J. Šipkēvics grāmatā ir iekļāvis arī paša sacerētu, Liepājai veltītu dzejoli un liepājnieku vārdnīcu.

Kad J. Šipkēvics seniors stājās sanākušās publikas priekšā, viņš atzinās, ka no emocijām un uztraukuma “tūlīt uzsprāgšot”.

Tikšanās laikā daudzviet viņa sacītais izraisīs smieklus, jo, kā zināms, viņam patīk jokot un dzīves ainiņas prot izstāstīt ar humora dzirksti.

Bet ne tikai smiekli bija šīs vienas stundas garumā, klausītājiem noritēja arī pa kādai asarai, grāmatas autoram stāstot par pēdējo tikšanos ar mammu Valēriju, kas tobrīd atradās onkoloģiskajā slimnīcā, un to, kā mammas māsai Lilijai vedās ar tobrīd delverīgo Jāni, un ka tikai apmēram 30 gadu vecumā uzzinājis, ka viņam bijusi dvīņu māsa un kāpēc viņš nekad viņu nesatika.

Tāpat kā grāmatā, arī tikšanās laikā ar auditoriju viņš nekautrējas būt ievainojams un dziļi personisks.

J. Šipkēvics grāmatu rakstījis trīs gadus, un rakstījies esot viegli.

Tajā ir vairāk nekā 400 lapaspušu ar 164 nodaļām un būtu vēl vairāk, bet meita Tīna, kas pati pirmā izlasījusi melnrakstu, aicināja vietas, kuras atkārtojas, dzēst. Un tā manuskripts saīsināts par vienu trešdaļu.

Grāmatā “Ar dziesmu par dzīvi”, šķiet, ir visa vai vismaz liela daļa J. Šipkēvica biogrāfijas – viņa bērnība, jaunība, kaislības, karjeras ceļš, ģimene. Ir daudz fotogrāfiju, turklāt lasot ieteicams turēt līdzās mobilo telefonu, ar ko “atvērt” daudzos kvadrātkodus.

Grāmatas beigās ir pielikums ar Jānim īpaši nozīmīgu dziesmu un notikumu video apkopojumu.

Tikšanās noslēdzās, protams, ar autogrāfu dalīšanu, ziedu pasniegšanu, siltiem apskāvieniem un sveicieniem. Rinda izveidojās garumgara, un nācās apbruņoties ar pacietību, to izstāvot.

Vitālija Vičule “Kurzemes Vārdam” sacīja, ka ir J. Šipkēvica talanta cienītāja jau kopš raidījuma “Labvakar” laikiem un īpaši novērtē viņa nu jau trīs desmitgades vadīto radio programmu, kurai ir tāds pats nosaukums kā grāmatai.

“Man viņš vienkārši ļoti patīk,”

viņa skaidroja, kādēļ atnākusi uz tikšanos.

Grāmatas viņa iegādājās pat divas – gan sev, gan kā dāvanu mazmeitai. “Domāju, ka tajā būs interesanti atmiņu stāsti par pagājušajiem laikiem,” Vitālija tic.

Līdz šim viņai nebija izdevies autoru satikt klātienē, tāpēc grāmatas atklāšana bijusi īpašs notikums. “Es ļoti gaidīju šo dienu, un man ir liels prieks, ka varēju būt klāt,” viņa atzīst, piebilstot, ka jau tajā vakarā plāno grāmatu pāršķirstīt un sākt lasīt.

Savukārt Mārtiņš Ļaudobelis iegādājies grāmatu, jo viņam patīk lasīt un kolekcionēt tieši autobiogrāfijas.

“Man ir arī svarīgi, lai grāmata būtu ar autogrāfu,”

viņš piebilda.

Grāmatu viņš jau kādu laiku bija pamanījis grāmatnīcā, taču apzināti gaidījis pasākumu, lai iegādātos klātienē.

Viņa kolekcijā jau ir vairāki līdzīgi izdevumi – par grupu “Prāta vētra”, “Remix”, Ainaru Virgu, kā arī aktrisi Ditu Lūriņu, un visas šīs grāmatas ir ar autoru parakstiem.

Mārtiņš teic, ka savulaik bieži klausījies raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi”, bet šobrīd vairāk seko līdzi J. Šipkēvica dēla Shipsea daiļradei, kas viņam ļoti patīk.

Viesojoties Liepājā, žurnālists, Radio SWH un Radio SWH TV līdzdibinātājs un vadītājs J. Šipkēvics apmeklēja arī savu skolu – Liepājas Valsts ģimnāziju.

Grāmatas atvēršanā viņš atvainojās visiem pedagogiem par sirmajiem matiem, ko sagādājis skolas laikā ar savām izdarībām, jo noprotams, ka bijis viens no resgaļiem.