liepajniekiem.lv
Vairāk nekā 10 gadus viņa pievērsusies Āzijas kultūras pētniecībai, un ar lekciju par Japānas kultūru un mākslu viņa viesojās Liepājas muzejā.
Publikācijā padalīsimies ar detaļām no zinošās pētnieces izvērstā stāstījuma stundas garumā.
Skaistums slēpjas neperfektumā
Maijā un jūnijā Liepājas muzejā bija aplūkojama lietišķās mākslas izstāde “Pārsteidzošā Japānas Tohoku lietišķā māksla”, kas tapa sadarbībā ar Japānas vēstniecību Latvijā un Japānas fondu.
Savā lekcijā K. Millere minēja arī konkrētus piemērus no izstādē eksponētā.
Prezentāciju viņa iesāka, skaidrojot, ko mēs Eiropā saprotam ar mākslu Japānā: “Lielākoties tas ir estētisks priekšmets, kurš ir paredzēts, lai to apbrīnotu. Bet Āzijas kultūrās māksla bieži vien ir arī performatīva. Piemēram, Japānā par mākslu tiek uzskatīts teātris, ikebana, arī bonsai, sumo, tējas ceremonijas, kaligrāfija.
Māksla ir kaut kas daudz plašāks.
Tā, protams, ir arī glezniecība, tēlniecība, laka, keramika, porcelāns. Īpaši vēlos izcelt ukijoe, kas ir japāņu krāsainie kokgriezumi.”
Japānas vēsturi iedala 14 laika periodos, un Latvijā visvairāk ir pārstāvēta Japānas māksla no Edo perioda (1603–1868) un Meidži perioda (1868–1912).
“Vislielākā Japānas mākslas kolekcija Latvijā ir tieši mākslas muzejā, ko pārstāvu. Un pie mums visplašāk ir pārstāvēts Edo periods, savukārt no Meidži perioda – pats sākums,” minēja pētniece.
Tālās zemes kultūru un mākslu Eiropa sāka plašāk iepazīt tikai pēc 1868. gada, atzīmēja K. Millere.
Reformu rezultātā, mainoties politiskajam stāvoklim valstī, Japāna pēc vairāk nekā 200 gadu noslēgtības atvēra savas robežas pasaulei. Līdz tam tās bija praktiski slēgtas jebkādām sadarbībām.
Japāna strauji kļuva par modernu, industriālu un savā veidā rietumniecisku valsti.
Tomēr, kas ir interesanti, atšķīrās tas, kādus priekšmetus japāņi veidoja paši sev un kādus Rietumu – Eiropas un Amerikas – tirgum.
“Japāņiem ir tāds estētiskais koncepts – vabisabi, kas balstās uz to, ka ne viss ir perfekts. Tieši šajā principā, ka nav perfektu lietu, slēpjas arī šo priekšmetu skaistums,”
skaidroja K. Millere.
“Arī dabā nav pilnīgi perfektu un simetrisku lietu. Tāpēc japāņi tieši keramikas traukus centās veidot pēc iespējas dabiskākus. Bet priekšmeti, kurus gatavoja Eiropai, bija lielākoties pārsātināti ar sižetu, piesātināti ar krāsām, jo uzskatīja, ka eiropiešiem šādi patīk.”
Viena no populārākajām eksporta precēm uz Rietumiem bija sacumas keramika.
Izteikta forma, ziloņkaula tonis, smalka glazūras krakelūra un virtuozs gleznojums – apzīmējumi, kas raksturo šo Japānas eksporta keramikas veidu.
K. Millere arī stāstīja par Japānas tradicionālā lakojuma tehnikā darinātajiem priekšmetiem, kas ir vieni no būtiskākajiem un vērtīgākajiem.
“Ir dažādi veidi, dažādas skolas, bet populārākie toņi ir melns ar zeltu, sudrabu vai melna un sarkana krāsa.
Kā šos priekšmetus izgatavo? Lakas tehnikā veidotus priekšmetus sauc par uruši. Ir īpašs koks, kurā veic iegriezumu. Notecinātie sveķi pēc tam pārtop lakā.
Agrāk ļoti karstā saulē sveķus maisīja, līdz tie sabiezēja, pārtapa biezā lakā. Mūsdienās izmanto elektriskos sildītājus. Ar laku pēc tam pārklāja priekšmetus.
Pamats ir koka trauks, piemēram, kastīte, bļoda vai kāds trauciņš, un slāni pa slānim to pārklāja ar laku, kamēr priekšmets ieguva vēlamo toni.
Mēdza pielikt klāt sarkano pigmentu, arī zelta, sudraba, perlamutra. Pēdējo ieguva, saberžot gliemežvākus.”
Hirošigi kopē viens pret vienu
Atverot robežas, Japāna sāka daudz ko tirgot ārzemēm, tai skaitā mākslas darbus, stāstīja K. Millere.
Mākslinieki piedalījās izstādēs. Japānas māksla strauji kļuva populāra, ietekmējot daudzus pasaules māksliniekus un mākslas stilus.
“Manuprāt, visvairāk šīs ietekmes Rietumu mākslā ir tieši Vinsenta van Goga darbos. Savos eļļas gleznojumos mākslinieks pārgleznojis precīzi viens pret vienu ļoti daudzus Utagavas Hirošiges darbus.
Van Goga muzejā Amsterdamā ir pat vesela zāle veltīta tam, kā viņš ietekmējās un mācījās no japāņu māksliniekiem.”
K. Millere minēja, ka arī austriešu gleznotājs Gustavs Klimts nav spējis palikt vienaldzīgs un ietekmējies tieši no ukijoe.
“Tas ir neparasti, ka ietekme pamatā nāca visvairāk tieši no ukijoe. Bet ukijoe Japānā netika uzskatīta par augsto mākslu.
Šie darbi bija paredzēti vienkāršajiem ļaudīm, pilsētas iedzīvotājiem, nevis imperatoram, ierēdņiem vai samurajiem.
Līdz ar to japāņi bieži tajos ietina savus porcelāna traukus. Un tādā veidā ukijoe grafikas māksla nonāca Eiropā. Eiropiešiem savukārt tas likās kaut kas fantastisks. Sāka šos darbus pētīt un no tiem ietekmēties.”
Laikam ejot, japāņi un japāņu mākslinieki sapratuši, ka ukijoe tomēr ir vērtīgi, bet pašiem kolekcijās mūsdienās nemaz ukijoe darbu tik daudz vairs nav. Ir tikai daži muzeji, kuros tie ir aplūkojami.
Eiropā un arī ASV ir daudz lielākas kolekcijas.
Turpinot uzskaitīt, kādi mākslinieki ietekmējušies no japāņu mākslas, K. Millere nosauc arī Klodu Monē, un pat viņa slavenajās gleznās ar ūdensrozēm saskatāmas iezīmes.
“Šādas ainas attēloja Hirošige. Monē gan tās neatveidoja viens pret vienu, bet gan savā impresionisma stilā. Temati un veids – nedaudz kompozīcija iet ārpus gleznas –, tā noteikti ir Japānas ietekme.”
Tomēr ietekme bija vērojama arī uz otru pusi. “Japānas tradicionālajā glezniecībā ārkātīgi būtiska ir negatīvā telpa jeb tukšie laukumi. Lai skatītājam būtu vieta, kur atpūsties no darbu aplūkošanas un arī lai spētu apkopot savas domas.
Pastāvēja uzskats, ka skaistums slēpjas vienkāršībā. Bet, ienākot Rietumu glezniecības ietekmei, parādījās trīsdimensionālie attēli, perspektīva, kā mēs to uztveram Rietumos.”
Kartē Baltijas reģionu
K. Millere ar Āzijas mākslas un kultūras pētniecību nodarbojas jau vairāk nekā 10 gadus. Regulāri veido izstādes “Rīgas biržā”, kā arī sadarbojos ar izstāžu projektiem, kas ir ārpus Latvijas, arī Āzijā.
“Rīgas biržā” Āzijas kolekcija ir plaša, un šo priekšmetu izpētē mēdz piesaistīt pētniekus, kas palīdzējuši atšifrēt vairākus ukijoe darbus.
Sarunas turpinājumā K. Millere pastāstīja, kā norit pētījumi saistībā ar ukijoe.
“No mūsu kolekcijas ukijoe esmu izpētījusi visplašāk.
Kolekcijā ir vairāk nekā 300 ukijoe darbu. Bieži vien darbi uzņemti krājumā, neko daudz par tiem nezinot. Līdz ar to krājuma glabātājs tos aprakstījis vienkāršotā veidā.
1956. gadā muzejā tika pieņemts kāds darbs, ko nosauca par “Sievieti ar kikemono”. Bet 2020. gadā, izpētot to sīkāk, kļuva skaidrs, ka līdzšinējais pieņēmums ir kļūdains.
Izlasot visus uzrakstus, kas ir uz darba – paša mākslinieka vārdu, kā arī darba nosaukumu un izdevēju –, noskaidrojās, kas patiesībā ir muzeja krājumā.”
Un šādas, dažkārt pat komiskas situācijas, pētot kolekcijas, joprojām nākas piedzīvot. Jo brīdī, kad darbi nonākuši kolekcijā, neviens nav pratis japāņu valodu.
Paralēli “Rīgas biržas” Āzijas kolekcijas pētīšanai K. Millere veic arī Āzijas materiālās kultūras vērtību kartēšanu Baltijas reģionā. “Jo par mūsu reģionu ir diezgan maz zināms, cik vispār daudz šādu priekšmetu šeit ir,” viņa skaidroja.
“Lai to saprastu, veicam kartēšanu un ne tikai pētām muzejus, bet arī bibliotēkas, jo tur var glabāties grafikas kolekcijas.”
Uzziņai
Termini
- Ikebana – kompozīciju veidošana no ziediem un keramikas vai citiem priekšmetiem;
- ukijoe (ukiyo-e) – japāņu grafikas paveids, ko burtiski var tulkot kā ”mainīgās pasaules ainas”;
- vabisabi (wabi-sabi) – nepilnīgu lietu skaistums;
- uruši (urushi) – lakojuma tehnikā darināti priekšmeti.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
