Aktieris Ēriks Vilsons atgādināja, ka 1973. gadā Liepājas teātris meklēja jaunas dejotājas, un 15 gadus vecā Durbes meitene bija saņēmusi dūšu un pieteicās.

Drīz pēc tam Andrejs Migla uzņēma aktieru studijā skuķēnu, kuram vēl bija jāiet 9. klasē.

Drosmīgi un tālredzīgi bija arī vecāki, kas palaida meitu uz Liepāju vienlaikus mācīties vidusskolā un teātra studijā.

Pēc diviem gadiem Liepājā atgriezās un teātra vadībā stājās Oļģerts Kroders.

“Ja var teikt, ka Indra Briķe bija aktrise no Dieva žēlastības, tad daļa no šīs atvēlētās svētības radītājam jādala ar skolotāju, kas to saredzēja,”

pauda Ē. Vilsons.

Izcilais režisors bija kā dārznieks, kas jaunajai aktrisei ļāva uzplaukt un iesakņoties.

Jau 19 gadu vecumā I. Briķe saņēma lomu, kas ierasti domāta teātru prīmām, – Raiņa Spīdolu.

Fotogrāfija no “Uguns un nakts” iestudējuma lielāko daļu atvadu ceremonijas laika bija uz ekrāna, stāstot par valdošo daili, kas aicina mainīties uz augšu.

Kad pēc 15 gadiem O. Kroders devās uz Rīgu, arī I. Briķes dzīve pārlūza uz pusēm, taču stabils pamats jau bija ielikts.

Arī viņa devās uz galvaspilsētu, vispirms darbojās Jaunajā Rīgas teātrī, bet pēc tam vairāk nekā 30 gadus veltījusi Dailes teātrim.

“Mēs gribētu Indru paturēt tikai sev,”

atzina Ē. Vilsons.

Tomēr, kad dēls Jānis vaicājis mātei, ko viņa gribētu nospēlēt, aktrise nenosauca lomas Liepājā, bet gan Brigaderes Raudupieti Dailes teātrī.

Aktrise uz skatuves atļāva apjaust savas personības bezgalību, kurā skatītājs iedrošinājās ieraudzīt sevi, taču nesaudzīgi novilka robežu starp mākslu un savu personīgo dzīvi, kuru izdzīvoja ar tādu pašu spēku un pašaizliedzību.

Viņa izaudzināja dēlu, atbalstīja brāļa dēlus, rūpējās par mazbērniem, ik vakaru sazvanījās ar mammu.

Nekas no sadzīves netika nests uz skatuves, tāpēc daudziem negaidīts trieciens bija aktrises pēkšņā aiziešana.

“Ir rudens, tāds pļaujas laiks,” teica Ē. Vilsons.

“Ieskatieties zvaigznēs! Rudens debesīs tagad ir par vienu zvaigzni vairāk.”

Pelnrušķīte, Asja Aspazijas “Vaidelotē”, un blakus gaišajiem, cēlajiem tēliem lomas no dzīves padibenēm – Dostojevska Soņečka Marmeladova, Jaunsudrabiņa Aija.

Gan šīs, gan citu spilgto un neaizmirstamo lomu sarakstu nolasīja aktrises skatuves partneri Liepājā un Rīgā Juris Bartkevičs un Artūrs Skrastiņš.

Dailes teātra direktors Juris Žagars minēja, ka I. Briķe šajā teātrī paliek atmiņā ne tikai ar ikoniskajām lomām, bet kā kolēģe un dažiem, kuriem palaimējās, – tuvs draugs.

“Tā saka, ka neaizstājamu cilvēku nav, un tomēr es gribētu teikt – tu biji neaizstājama un paliec neaizvietojama,”

viņš uzsvēra.

“Tu nemirsti. Tu paliec skatītāju, kolēģu un tuvo atmiņās.”

Liepājniecei Dzintrai Pētersonei Indra Briķe saistās ar Liepājas teātri un viņas pirmajām lomām.

“Liekas, tas bija tik sen. Un liekas, ka vakar. Neticami,” teica teātra mīļotāja. “Viņa bija mana aktrise. Bija īpaša.”

Viņasprāt, Indra Briķe jau Liepājā bijusi zvaigzne.