liepajniekiem.lv
Šis ir jau otrais izglītības iestādes mēģinājums atklāt jauniešiem seno tradīciju pievilcību, aicinot vēstures elpu likt kopā ar šodienas domāšanu.
Nejaušība vai atklājums
Vairākus mēnešus Produktu dizaina un Modes aksesuāru dizaina programmas otrā un trešā kursa audzēkņi, kopskaitā 21, strādāja pie gala produktu izveides.
Nu tapušie darbi līdz pat septembrim aplūkojami izstādē “Dizˇaina”, kas iekārtota skolas zālē Alejas ielā.
Kas izstādē ir kopīgais, vienojošais? Tas ir stāsts par dzīvi pie jūras un materiāliem, kas atrodas mums visapkārt.
Radošie meklējumi sākās ar viesošanos pie amata meistariem.
LMMDV audzēkņi tikās ar mākslinieci Iru Cīruli, kas dalījās mezglošanas un rokdarbu amata prasmēs, bija pie Jēkaba Dunkera, kur guva ieskatu par granīta un laukakmens dzīves cikliem, savukārt Ainars Zingniks atklāja laivu, uguns un ledus skulptūru tapšanas aizkulises.
Vēl audzēkņi viesojās pie Mārtiņa Ceriņa un uzklausīja praktiskus padomus, kā darboties ar šindeli, bet Vilnis Brikmanis sniedza ieskatu Baltijas jūras zvejas arodā.
Ciemošanās reizes palīdzēja jauniešiem saprast, kas viņus vairāk interesē, ar kādu materiālu viņi gribētu strādāt un eksperimentēt.
Projekts bija integrēts mācību procesā, un noslēgumā audzēkņi saņēma vērtējumus, līdz ar to iesaiste bija obligāta.
Dodot šo uzdevumu, viens no pedagogu mērķiem bija iepazīstināt jauniešus ar tradicionālo amatniecību,
lai raisītu viņos paliekošu interesi par mālu, koku vai akmeni un neietu zudībā kāda no senajām amatniecības nozarēm.
Cik dažādi ir audzēkņi, tik daudzveidīgs ir patlaban skatāmais rezultāts – no instalācijām ar stāstu līdz funkcionāliem dizaina priekšmetiem. Divu vienādu darbu nav.
“Tikai darot,” LMMDV pedagoģe Guna Poga raksturo, kā pārdomu un izmēģinājumu laikā idejas tapušas par darbiem, kurus vērotāji no malas tagad var apbrīnot.
“Audzēkņi, visa semestra laikā esot ciešā sazobē ar skolotājiem, kadā brīdī nonāca pie atziņas, ko precīzi darīs un kas beigu beigās taps. Savā ziņā tā bija tāda nejaušība vai atklājums.”
Mežģīņu nospiedumi uz akmens
Jaunieši izmēģinājuši tehnoloģijas, kas mācību programmā nav ikdiena. Viens, piemēram, pētījis šindeļu savienojuma iespējas – leņķus, biezumus. Cits izmantojis tīklus, to pīšanas gudrības. Radīti trauki, kuru forma iegūta no akmeņiem.
G. Pogu sajūsmina kādas audzēknes eksperiments ar tekstilu. Viņa savu laiku nokalpojušos aizkaros iesējusi akmeņus, un tad tas viss likts vārīties ozolkoka skaidās, kas iegūtas, ražojot šindeļus.
Augstās temperatūras ietekmē audums it kā piekusis pie akmeņiem, ieņemot to formu, un atstājis mežģīņu tekstūras nospiedumus.
“Tas atgādina, ja nemaldos, Japānas šibari tehniku (estētiska sasiešana), bet mūsu kontekstā,”
skaidro G. Poga.
Visus materiālus, tai skaitā tīklus, tauvas un citus materiālus, jaunieši sadabūjuši savā apkārtnē.
LMMDV mākslas struktūrvienības radošā direktore Iveta Heinacka stāsta, ka daudzas vērtīgas lietas atrastas vēsturiskajā zvejniecības teritorijā “Kursa”.
“Kas citam lieks un nevajadzīgs, mums ir zelta vērtē,”
viņa piezīmē.
Šāda paaudžu saspēle notikusi jau otro reizi. Pirmajā reizē iepazīta dzintara apstrāde, klūgu pinējas arods un maizes cepēja ikdiena.
“Esam saņēmuši finansējumu no nodibinājuma “Liepāja 2027″ trešajam posmam. Ļoti iespējams, ka sadarbosimies ar Buržas pilsētas mākslas skolas audzēkņiem no Francijas. 2028. gadā tā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta.”
Nav baiļu eksperimentēt
Viens no audzēkņiem Rūdolfs Ate izvēlējies strādāt ar mālu. “Es ar šo materiālu esmu uz “tu”. Esmu dzimis un audzis Rucavā, Lejaskurzemes pašā tālākajā nostūrītī. Mācoties LMMDV, vairāk uzzināju par mūsu vietējo podniecību, pateicoties skolotājai Vinetai Trumpeniecei.
Tā kā man tuva mūsu kultūra un vietējais etnogrāfiskais mantojums, tad iemīļoju arī podniecību.
Plānoju kādreizējo Rucavas podnieku darbus atkal celt gaismā un saglabāt vietējās tradīcijas.”
Māls Rūdolfam ļoti patīk: “Fascinē, ka tik vienkāršu, nevērtīgu kleķi var pārvērst par ko cēlu un skaistu.”
Runājot par piedzīvoto aizvadītajā projektā, jaunietis saka, ka tā bijusi lieliska pieredze jaunu tehniku izmantošanā un konceptuālajā domāšanā.
Jonass Hillermanis mācās koka apstrādi, līdz ar to izvēlējies darboties ar šindeli, jo tas ir materiāls, kas sirdij tuvāks. Pašā projekta sākumā gan strādājis ar akmeņiem.
“Pedagogi mums lika eksperimentēt, un tikai laika gaitā radās skaidrs virziens, kādā darboties. Es domāju par to, kā dažādos objektos savienot šindeļus.”
Viņš izgatavojis trīsstūrveida bļodas. Vai būs arī turpinājums? To jaunietis vēl nav izlēmis.
“Man ar koku ir sasaiste kopš bērnudārza, tas ir silts, dabisks materiāls. Taču, izstrādājot produktus, es nebaidos arī no citiem materiāliem.”
G. Poga cer, ka pēc piedzīvotā audzēkņi vairāk aizdomāsies par to, kāda ir viņu identitāte, kas viņiem ir apkārt, kādi materiāli pieejami tepat uz vietas.
“Ceru, ka, izbraucot ārpus Liepājas, viņi vēl vairāk apzināsies, ka tā ir vieta, no kurienes nāk.”
Uzsākot šo projektu, katram bija arī uzdevums izpētīt, kādas amata prasmes agrāk piekoptas ģimenē, ko darījuši vecvecāki. Un izrādījies, ka visiem senčos ir amatnieki – kurpnieki, audēji utt.
“Priecājos, ka šodien tas tiek turpināts, tikai jau citādāk,” secina G. Poga.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
