liepajniekiem.lv
Tikmēr vadītājiem ir prieks dzirdēt, ka jaunā paaudze būtu gatava atkal braukt un piedzīvot to pašu.
Bet skatītāji pauž pateicību bērniem un jauniešiem par sniegtajām emocijām. Jo svētki izskanējuši vienotībā un neizmērojamā mīlestībā pret savu zemi.
Svētki, kuros grib atgriezties
Intas Blumbahas vadītā Bērnu un jaunatnes centra (BJC) tautas deju ansambļa “Vaduguns” jauniešu un vidusskolas grupu 50 dejotāji veiksmīgi atgriezušies mājās.
“No pirmajiem maniem dziesmu svētkiem sajūtas ir ļoti fantastiskas!” teic Emīlija, lai arī dažkārt bijis jāceļas jau pulksten 6, jāiztur lielā taisīšanās, mēģinājumi, nemitīgā braukšana no naktsmītnes līdz stadionam “Daugava”.
“Šī bija neaizmirstama pieredze būt mazai daļiņai no kaut kā liela un grandioza. Pēdējās dienas bija grūtākās, taču, par spīti tam, uzkrāts ļoti daudz skaistu atmiņu un emociju,”
atzīmē Elizabete.
“Manuprāt, šai pieredzei piestāv teiciens “katram mākonim ir sudraba maliņa”. Pat ar visiem mākoņiem, lietiem un negaisiem un par spīti dažkārt dedzinošajai saulei un negulētajām naktīm, tāpat būtu gatava braukt atpakaļ un visu to piedzīvot no jauna,” tā Nora, kurai fināla koncerts sniedzis vēl iepriekš nepiedzīvotas izjūtas.
“Novēlu katram skolēnam, kas piedalījās svētkos, nekad nebeigt dejot, dziedāt un gavilēt!”
“Esmu ļoti laimīga par to, ka man bija iespēja piedalīties dziesmu un deju svētkos!” saka Liepājas Centra sākumskolas 4.–6. klašu kora dalībniece Ģertrūde Lazdāne.
“Manas vislabākās atmiņas ir par to, kā sākām dziedāt manu mīļāko kora dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava”, par brīdi, kad skatītāji no programmām izveidoja Latvijas karogu, arī par to, cik aizraujoši bija dziesmu laikā veikt kustības ar rokām. Jauki bija ar kori kopā doties uz zoodārzu.”
Viņas māsa Grēta teic, ka visvairāk paticis iepazīt jaunus draugus.
“Bija arī jautri gulēt skolā un kopā pavadītais laiks ar citiem dalībniekiem. Tāpat ļoti patika, kad ar kori gājām uz zoodārzu, – tur bija interesanti un jautri. Es arī ļoti priecājos, kad skatītāji no programmām izveidoja Latvijas karogu, tas izskatījās ļoti skaisti.”
“Neesmu dzirdējusi nevienu savu dejotāju sakām, ka viņš negribētu atgriezties,”
saka I. Blumbaha, un tas ir, par spīti lielajai slodzei, negulētajām naktīm, laikapstākļiem.
“Arī man pašai ir 4. klases dejotājs. Ja sākumā teica, ka nezina, vai grib uz svētkiem, vai vispār grib dejot, tad nu tagad saka: “Jā, pēc pieciem gadiem es atkal tur gribu.”
Vairākiem Liepājas koriem aizvadītie svētki paliks atmiņā ar to, ka gūti panākumi koru konkursā.
Zēnu koru A grupā 2. vietu ieguva Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas zēnu koris ar diriģentu Krišu Pozemkovski.
“Būt finālā, pārstāvēt Liepāju – tas bija liels gods,”
atzīst diriģents, piebilstot, ka tas noteikti palikšot atmiņā.
“Man ir prieks, ka trīs kolektīvi – arī LMMDV meiteņu koris un BJC jauktais koris “Reverberācija” – esam tikuši tik augstu novērtēti.”
Kāds vēl bijis labākais svētku mirklis? Noslēguma koncerts Mežaparkā. “Tas bija īpaši. Arī dalībnieku izvēle otrreiz nodziedāt “Gaismas pili”.”
Bira aizkustinājuma asaras
Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas tautas deju kolektīvi svētkos bija 11 dienu, jo 5.–6. klašu dejotāji piedalījās arī skatuviskās dejas uzvedumā “Viedvasara” “Xiaomi arēnā”.
“Svētku emocijas ir saviļņojošas, bet
vēl ar prātu nevar aptvert, ka divos gados ieguldītais darbs ir beidzies.
Rīgā pavadīts ilgs laiks, bet visas dienas aizskrējušas kā mutulī,” Z. Mauriņas Grobiņas vidusskolas tautas deju kolektīvu vadītāja Aida Kupiča atzīst, ka, braucot no svētkiem mājās, izjūtās joprojām bijusi svētku gaisotnē.
Dziesmu svētku dalībnieks bija arī Priekules Mūzikas un mākslas skolas 4.–9. klašu koris, ko vada Airisa Timofejeva un Agrita Hanzovska.
A. Timofejeva vērtē, ka svētki bija izdevušies un teicami organizēti, – bērnus labi ēdināja un gādāja par viņu labsajūtu.
Priekules dziedātājiem paticis notiekošais, viņi to uztvēruši pozitīvi, kaut daudzi piedalījās pirmoreiz.
“Protams, bija arī savs grūtums, īpaši pēdējā dienā, kad iestājās pagurums, bet nebija tā, ka kaut kas ļoti nepatiktu,”
pie svētku knifiņiem skolotāja min gājiena laikā meitenēm noberztas kājas. Nākamreiz būs jāpiedomā, lai apavi būtu ērti.
Uz jautājumu, vai noslēguma koncerts “Te-aust” Mežaparka Lielajā estrādē bija virsotne izjūtās, skolotāja atbild, ka īsti ne.
“Atklāti sakot, man labāk patika ģenerālmēģinājums.
Varbūt tāpēc, ka mēs, diriģenti, apsēdāmies tieši pretim kopkorim, ļoti labi sajutām visu atmosfēru – vadītājus, dziedātājus. Taču koncertā sēdējām gandrīz pašā malā, un tad es biju tikai skatītāja, neizjutu procesu tā kā ģenerālmēģinājumā, tāpēc emocijas vairs nebija tādas,” viņa prāto, ka laikam svarīga ir vieta, kur sēž koncerta laikā.
“Beigas bija skaistas, bērniem bira aizkustinājuma asaras. Visapkārt raudāja, un es arī,” diriģente redzēja, cik žēl bērniem bijis, ka svētki izskanējuši.
Ka tikai dejotāji nepakrīt
Bērniem mēģinājumi notika “Daugavas” stadiona rezerves laukumos, un mākslīgā futbola laukumu segums šķita labs, taču bojāts izskatījies otrs – vieglatlētikas – laukums, atceras Z. Mauriņas Grobiņas vidusskolas tautas deju kolektīvu vadītāja A. Kupiča.
“Pārsteigums bija ģenerālmēģinājumā, kas notika karstā dienā, tad varēja redzēt, ka laukuma aizmugurē atveras segums.
Skatījāmies ar bailēm, ka tikai dejotājiem neaizķeras kājas un viņi nekrīt. Taču mūsējie veiksmīgi tika līdz galam nesatraumējoties,”
viņa turpina.
Par lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” beigu atcelšanu A. Kupiča saka: “Sākumā bija grūti saprast, kas notiek. Skaļš zibens spēriens un pērkons viens aiz otra, apraidi pārtrauca, bet stadiona ekrānā redzējām, ka bērni turpina dejot, kaut iestājies klusums. Noskaidrojās, ka koncertu pārtrauc un lēnām, saglabājot mieru, visiem jādodas prom.”
Lielākais pārsteigums bijis bērniem, kas nesaprata – kāpēc koncerts beidzas, kas noticis, kad viņi varēs dejot atlikušās dejas un būs koncerts, ko viņu vecāki aizbraukuši skatīties?
Daļa bija nobēdājušies, jo nepiedzīvoja gaidīto finālu.
A. Kupiča saka: koncerts tika pārtraukts bērnu drošības vārdā. “Laukums bija peļķēs un slidens, jo ūdens nespēja notecēt. Bet bērni jau to īsti neizprot, cits vēl cenšas speciāli paslidināties.
Turklāt bija jādomā par to, ka nākamajā dienā notiks koncerts un jādejo atkal.
Pastalas un zeķes jāsaglabā sausas, lai var uzstāties, bet ne visos kolektīvos dejotājiem ir otrs pāris pastalu un zeķu kā mūsējiem,” skolotāja pārliecināta, ka lēmums bija bērniem par labu, galvenais – lai viņi nesatraumētos.
“Saviem dejotājiem pirms pieciem gadiem teicu: “Jūs ieiesiet vēsturē, jo pirmo reizi šie svētki noris attālināti.” Mēs toreiz, visi Liepājas dejotāji, pulcējāmies Jūrmalas parkā – dejojām, mūs filmēja. Nu man atkal jāsaka līdzīgi. Jo – koncerts noslēdzās priekšlaicīgi, tā līdz šim arī nekad nebija noticis.
Protams, žēl, bet dzīvē jau neko nevar paredzēt.
Pozitīvi, ka tas nebija noslēguma koncerts, uz ko dejotāji parasti liek lielākās cerības un kurās arī ir vislielākās emocijas,” tā notikušo savukārt komentē I. Blumbaha, stāstot, ka arī šo svētku laikā piedzīvota visu laikapstākļu amplitūda – gan saule, gan lietus, gan negaiss.
Labi, ka naktsmītnei bija pieslēgta apkure, samirkušajās pastalās arī paši likuši tualetes papīru, papīra maisus, lai kaut cik izžāvētu.
I. Blumbaha atviegloti atzīst, ka viņas dejotāji nav iedzīvojušies smagās traumās. Viena meitene gan pamežģījusi potīti, todien iedota atpūta, bet jau nākamajā atkal bijusi ierindā.
“Mums – veiksmīgi, bet redzēju, ka citiem traumas nopietnākas.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
