Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Sestdiena, 19. oktobris

Vārdadiena: Drosma, Drosmis, Elīna

Fragments no Brindas Ceriņas lugas "Roze bez ērkšķiem"  (9)

Atslēgvārdi licentia poetica | ceriņa brinda

(Dzejnieces klejojumi laiktelpā). Monodrāma veltīta Mirdzai Ķempei.

Darbības laiks: 1974.gada 12.aprīlis.
Darbības vieta: LPSR, Rīga, M.Gorkija iela 145 – 13.

MIRDZA ĶEMPE - Tautas Dzejniece, tumsnēja, melni mati, lieli sejas vaibsti, gredzenotas rokas, dziļas acis, spilgtas jūtīgas lūpas. Mazliet smagnēja gaita, uzkrītoša āriene, uzvedība, straujas, nekontrolētas kustības, aktieriskas dotības, izkopta literārā valoda, skaļa balss, spontānas garastāvokļa maiņas, spēcīgs raksturs, jūtīga dvēsele, izraisa uzticību, neordināra, vienkārša, labvēlīga, piemīt duālisms.

Istaba. Priekšplānā antīks krēsls, galds, grāmatu kaudze, papīra loksnes, fotogrāfijas, piezīmju burtnīcas. Uz galda vāze ar rozi, zila šalle ar zeltu, somiņa, krūzīte, lūpu krāsa, šķīvis ar ābolu, ūdens glāze.

(Ienāk Dzejniece, lēni kā pēdējiem spēkiem aizvelkas līdz krēslam un sagumst. Smagi elpo.)

Linard! ... Linard? ... Kur tas Naikovskis atkal aizdauzījies?

(Sameklē somiņā zāles un ieliek mutē.)

Jāiet, jāceļas, bet viņa uzliek roku un saka – nekā, nekā tevim nava. Tikko paveru lūpas, atkal – nesteidzies, nav kurp iet. Jāsabrūk krēslā, taisnība, nav nekur kurp iet. Es jūtu viņu blakus un viņa saka, – nekā tevim nava, bet es esmu pie tevis, es......

Man nevajag ne slavu, troksni, lai mani tagad sargā dzeja, klusums, vientulība. Ja uz ielas pajautātu studentam vai tantiņai visi atbildēs - jā, Mirdza Ķempe ir dzejniece. (Ironiski.) Ļoti dzejiska, kā dzejas dizaineris modīgs. Un pieprasīta, uz dzejas dienām it sevišķi. Ja atsakos, sūta delegātus ar uzaicinājumiem un zvanās.

Dzejiskums mans izpaužas dažādi. Tas ir tā, ka šodien tas uzrodas un rīt izdziest, kā teleekrāns. Esmu Tautas, nē, galma dzejniece Mirdza Īve. Jāatzīst, skan neīsti. Tagad man noņem gan spožo galmu, gan galminiekus. Aizsūtījuši pensijā, personālajā, protams! (Pauze.) Nedrīkstu runāt! Hipertonija atkal žņaudz kā gredzenā. Tikai strauji nekustēties... Ak, Linard, tagad tā būtu vajadzīga tava palīdzība, bet tevis atkal nav...

Jā, jā! Sabiedriskā kārtā jau piedāvā palikt. Man! Kas vairāk kā 25 gadus mērojusi ceļu uz stalto māju, kas iemieso visus manus sapņus, tāpat kā daudzu jauno dzejnieku cerības. Ārprāts! Kā viņi centās mani pierunāt! Kas atliek? Tikai neuztraukties!

Balts plankums liels, mani vārdā sauc...

Tikai nekustēties. Atkal sāpes, vai tās pāries?

Rakstnieku savienībā pat vēl īsti nezina ko ielikt manā vietā, neviens negrib uzņemties, Elksne un Brīdaka atteicās, laikam konsultants būs Jānītis Peters...

Sirds niķojas kā kleperis. Pārsitieni. Sāpes. Tāpēc braucu turp un atpakaļ uz darbu glauni – ar taksometru. Uz darbu, atpakaļ, uz darbu, atpakaļ... Un kas tagad?

Iespējams, darbs RS dzejas sekcijā un ar jaunajiem autoriem mani nokausējis...

Bet šie līdzjūtīgie skatieni, es taču jūtu pat ar muguru... It kā es būtu tik liela, ka visiem traucētu! Redzēs, redzēs, kā viņi tiks bez manis galā ar visiem pasaules trakajiem, nenovērtētajiem, neatzītajiem, apdalītajiem, kas visi būs jākonsultē un jāsijā.

Baidos tikai, ka zaudējusi darbu, zaudēšu arī iedvesmu... Neaptverami! Vienīgie labie mirkļi ir tad, kad mūza mūs apciemo...

Man pārmet, ka vienmēr kurzemniekus aizstāvu. Esmu gājusi priekšgalā šim Kurzemes bataljonam, kā iesaukuši Liepājas dzejniekus. Bataljonam, kuru noslēdz Nora Kalna, Jana More, Velta Kaltiņa un kam jātriecas “latgaļu garnizona” ieņemtajās redakcijās. Citiem esmu ragana...

Un tagad mani gaida bezgalīgs tukšums... Paņem rokās rozi. Kā meža roze esmu un jūtos neaizsargāta, gandrīz vai kaila... Saduras uz ērkšķiem. Man apkārt vajag dzelkšņus, lai dvēselei klāt netiek ne meļi, divkoši, ne viltnieki. Sev pārāk ilgi esmu miglu acīs pūtusi. Sirds kā durvis uz abām pusēm virināmas. Es teicu - nāciet, nāciet... jo nespēju nevienam aizslēgties un to aizliegt... Mīlestība, iedvesma... sapņu dūmi. Vai sirdi nocietināt? Cilvēki atnes savu bēdu, nelaimi un aiziet prom ar manu maizes kumosu un ūdens lāsi. Man pašai jāizcīna viss un jāpasargā un jābūt te un visur.

Kas ir mana dzīves sūtība? Kā katram – ar jēgu nodzīvot šo dzīvi...

Ak, jaunatne! Tai trūkst pietātes... Es esot vecmodīga! Šodien jaunie autori ar maksimālismu nes nežēlības lādiņu, bet tas nav apzināts ļaunums, tā ir neiejūtība un jaunie bezbēdīgi ir līdz vecumam.

Man teica - kam jums dzejas konsultantes darbs? Kam? Tas jums par grūtu un kaitē veselībai.

Bet tagad jūtos nevienam nevajadzīga... Māc izmisums... Ko darīt man? (Tver gaisu, ķeras pie sirds.) Jārokas pa māju, virtuvi un istabām?

Radošais darbs ir vienīgais, kas mani vēl pie dzīves saista. Kā kaķis turos uz ledus. Lēkmes laikā dakteri liedza runāt. Vairāk guļus. Miers, miers,.. jā, nekustēties.... (Iekrīt kā drudzī.).

Es klausos, acis pieverot,

Cik sirdī man ir klusi.

Vai tiešām pašai nezinot

Es būtu nomirusi?

(Zvana tālrunis, Dzejniece paceļ klausuli.)

Linard... Beidzot... Piedodiet, kompartijas sekretār! Jā, jā, Ļeņina dzimšanas diena... Nē, nekas vēl nav uzrakstīts. Uz 22.aprīli? Kāpēc jūs vienmēr man zvanāt? Sudrabkalns neatbild uz zvaniem? Vai tad telefons nestrādātu? Ko jūs, nobijies? Nevar būt? Jā, viņš teicās izrakstījies, tā kā ļausim viņam atpūsties! Jā, jā... Es neesmu partijā... Lai tādu dzejoli raksta komunisti! Man pietiek darba desmit komisijās un valdē, sekretariātā. (Nosviež klausuli.)

Šis dogmātiķis, šķiriskās skaidrības meklētājs! Ko viņš iedomājas? (Plēš aprakstītas lapas, met gaisā.) Nav miera ne dienu, ne nakti.

Kāpēc vispār sāku rakstīt? Ja ne šī kļūda, es būtu neuzkrītošs, kluss cilvēciņš, par kuru neviens nerunātu un nespriestu vispār. Vajadzēja stāties kolhozā un kopt vistas.

Bet rakstot tas labākais ir mirklis, kad sajūti, nu ir patiesi! Nu ir labi! Visa slava un pasaules labumi ir nieks pret to. Tā ir maģija, atklāšanās, savas pasaules radīšana. Tad esmu pats savs Kungs!

Funkcionāri, dogmatiķi! Ko viņi iedomājas, ka es viņiem kāda pasūtījumu dzejniece? Varētu piezvanīt Ārijai... Bet ko viņa man te līdzēs?

Un, ja es tagad rakstītu... Mēs labi zinām, ar ko tas beidzas. Kur mani novedusi šī rakstīšanas skuba? Ar to disidentu Solžeņicinu... jā... Solžeņicins ir pilsoniskās drosmes paraugs, es arī savā laikā un vietā. Lai viņš sēd kā šovinists aiz sava augstā žoga, es te aiz sava! Ar šo esmu pāršāvusi pār strīpu, tāpēc esmu galma dzejniece. Tagad man uzradušies nelabvēļi. Heislers iet garām skriešus. Lai! Lai...

Bet cenzūra – tā manus darbus izkropļo. Šie viltus pravieši, šie vilki jēru maskās. Veltu dzejoli Latvijai, iespiestu redzu - Padomju Latvijai! Rakstu – dzimtene, viņi pieliek – padomju!

Pietiek! Beidz sevi plosīt! Beidz plosīt!

(Rokas sakrustojusi virs krūtīm, nervozi sāk staigāt šurpu, turpu)

Kā lai neuztraucas, ja aiziet līdz absurdam. Ko domā cilvēki...

Mans gļēvums viltīgais, kad sienām ausis, durvīm acis, nav daudz ko izteikt ļāvis.

Es daudzus, dēļ viņu pārgalvībām, glābusi no nebūtības. Bet laipotāja neesmu, kaut bieži nākas lēkāt kā upei pāri, lai sausa tiktu krastā.

_______________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu matisone_agnese@inbox.lv.

  • Komentāri (9)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Kultūra

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!