Iestudējums “Uzvara ir mirklis” stāsta par futbolu – par, iespējams, lielāko uzvaru Latvijas kājbumbas vēsturē, kad Stambulā 2003. gada 19. novembrī Latvijas un Turcijas futbola izlašu spēle beidzās 2:2, ļaujot mūsu valstsvienībai pirmo reizi iekļūt Eiropas futbola čempionāta finālturnīrā.

Pirmizrādi “Uzvara ir mirklis” piedzīvoja Valmieras vasaras teātra festivālā, izrāde izvirzīta vairākām nominācijām “Spēlmaņu naktī”, kur Gada režisora balvu saņēma Valters Sīlis.

Katrā pilsētā izrādē tiek iesaistīti vietējo sporta skolu jaunieši, un pie mums tie būs Liepājas sporta skolas futbola audzēkņi.

Treneris Ingus Lukovičs stāsta “Kurzemes Vārdam”, ka 11 jaunie futbolisti izrādē attēlos Latvijas izlases spēlētājus, kuri guva vēsturisko panākumu Stambulā. “Tas ir liels sasniegums Latvijai. Vai vispār kādreiz vēl Latvija tur tiks, ir liels jautājums,” viņš saka.

Saņemot piedāvājumu piedalīties šajā projektā, treneris uzreiz bijis ar abām rokām par, lai arī futbolisti ir noslogoti ar treniņiem un sacensībām.

“Ceturtdien un piektdien ir teātra mēģinājums plus treniņi, vakarā ir teātra uzgājiens, bet nākamajā dienā – sacensības. Viss saplānots tā, lai mēs uzspētu un piedalītos šajā foršajā pasākumā,” pastāsta I. Lukovičs.

Viņš pats nebūšot trenera lomā izrādes laukumā aizņemtības dēļ, bet izrādē piedalīsies viņa asistents Oskars Kļava.

I. Lukovičs domā, ka lampu drudzis pirms dalības izrādē spēlētājiem noteikti neesot lielāks par izjūtām pirms atbildīgām spēlēm. “Viņiem tas būs piedzīvojums, kaut kas jauns, no kā gūt gandarījumu,” spriež treneris.

Iestudējuma radošajā komandā apvienojušies režisors Valters Sīlis, horeogrāfe Kristīne Brīniņa, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, skaņas mākslinieks Gatis Krievāns, scenogrāfs Uģis Bērziņš un aktieri Arturs Krūzkops, Kristiāns Karēļins, Jānis Kronis, dejotāji Agate Bankava, Katrīna Stepiņa, Nauris Miķelis Goba, Edvards Kurmiņš, Arturs Muskars.

V. Sīlis stāsta, ka ir uzņemtas daudzas filmas par sportu un lielām uzvarām, bet – kā to izdarīt teātrī, tas esot bijis viņa pamatizaicinājums.

Apmeklējot Valmieras vasaras teātra festivālu, radusies ideja, kādam būt teātrim ārpus telpām. “Kādu laiku jau biju domājis veidot izrādi par sportu, bet tās forma atnāca, braucot garām futbola stadionam.

Izrādes pamatā ir doma, ka futbols patiešām ir kā liela deja, liela mēroga izrāde. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kas šo sporta veidu mīl, skatās un nodarbojas,” saka režisors.

Daudzi teātra mīļotāji neinteresējas par futbolu, un arī otrādi – sporta spēļu fani varbūt neapmeklē izrādes.

“Man tas ir bijis ļoti īpaši, kad pēc šīs izrādes nāk klāt cilvēki un saka, ka viņus tas īpaši neinteresēja, bet pēkšņi aizrāva. Man šķiet, tā ir dalīšanās ar mīlestību, tā var būt pret daudz ko. Tāpat mēs katrs dzīvē pieredzam uzvaras un zaudējumus. Pēc lieliem panākumiem ir arī jādzīvo tālāk, jātiek ar tiem galā arī tad, kad dzīve turpinās. Tie ir jautājumi, ko izrāde mēģina uzdot. Cilvēkiem, kurus vairāk interesē futbols, tā ir dalīšanās ar savām atmiņām par Latvijas–Turcijas spēli, ar futbola skatīšanos, kas dod prieku, bet palaikam ir diezgan sāpīgs process Latvijā. Tik un tā mīlestība cilvēkiem ir. Un tā dod cerības,” stāsta V. Sīlis.