Liepājas muzeja mazajā izstāžu zālē apskatāma keramiķa Imanta Klīdzēja personālizstāde “Tumša saule”. “Kādu rītu mēs ar sievu Māru dzērām kafiju un pēkšņi caur mākoņiem uzspīdēja saule, kas uz virtuves sienas ēnoja vēl liepas zaros palikušās lapas, šūpoja tās un spēlēja gaismas spēli. Tā bija vārgi gaiša, pat tumša gaisma. Un man radās nosaukums.”

“Šai izstādei ir nelādzīgi straujš raksturs,” saka I. Klīdzējs. Ideja dzimusi jau pirms gada. Tikko bija beigusies mākslinieka izstāde Rīgas Porcelāna muzejā, kad nāca piedāvājums izstādīties Liepājā.

“Lai es uz Liepāju vestu tos pašus eksponātus, ko citur? Nemūžam!” nodomājis mākslinieks un uz karstām oglēm ķēries pie jaunu darbu veidošanas.

“Netipiski savam raksturam uztaisīju ātru izstādi. Man bija tāda dīvaina sajūta, ka labi tas nebeigsies. Tā arī bija. Skaties, te jau maijs klāt, kad man piedāvā piedalīties Ungārijā eksperimentālā izstādē. Es tā padomāju – novembra izstāde Liepājā jau vēl aiz kalniem – un piekritu izveidoto ekspozīciju sūtīt uz Ungāriju. Paiet mēnesis, divi, rudens klāt un jau garām,

Liepājas izstāde tuvojas, bet man nekā nav. Ko tad es rādīšu, tikai bildes, ko esmu uztaisījis?

Prasu, kad mana izstāde no Ungārijas atgriezīsies. Izrādās, tā nosūtīta uz Rumāniju un atpakaļ būšot nākamgad, bet līdz Liepājas izstādei pusotrs mēnesis… Būtībā katastrofa.”

Lai situāciju risinātu, tēlnieks centies domāt racionāli: darbnīcā esot melnā masa, fotogrāfijas, kas publikai nav rādītas, un pirms sešiem gadiem Ķīnā iesāktā ideja par gaismu.

“Taisīju acis pārgriezis, bet saprotu, ka laika vairs nav. Vēroju, kā melnā masa met ēnas un spēlējas ar gaismu. Atskārtu, ka eju pareizā virzienā. Gaisma ir svarīga, nozīmīga un nepiedodami trausla.”

Kad galvā viss jau ir noskaidrojies, jāsūta muzejam anotācija. Svētdienā tēlnieks, apņēmības pilns, ķēries pie rakstīšanas. Pēc pirmajiem diviem teikumiem mājās pazudusi elektrība.

“Uz divām dienām pazūd. Hmm, netipiski!” Mākslinieks meklējis pa māju sveču galus un atradis mazdēla Mārtiņa vienpadsmitās dzimšanas dienas svecītes, pusdedzinātas. Tās necik ilgi nedeg, bet tad atradis veselu kasti nesāktu saimniecības sveču.

“Māra svecei vienā pusē lasa, bet es ar tintes pildspalvu rūtiņu kladē mēģinu rakstīt anotāciju par gaismu,” nosmej mākslinieks. “Redzēt šausmīgi grūti, viena svece izdeg, lieku nākamo iekšā. Nakts, pulksten viens, vairs neredzu ne rūtiņu, neko. No rīta mostos, skatos ārā – debess apmākusies, kā uz lietu, bet kas par gaismu! Es visu varu redzēt! Viss tik brīnišķīgā krēslā. Paskatos uz anotāciju, šausmas! Tā taču lietošanas instrukcija… pusotras sveces garumā. Tā nu šī ir pirmā izstāde bez anotācijas, bet ar lietošanas instrukciju.”

Izstāde nav tikai par keramiku, kas ir vienkārši materiāls, lai varētu risināt gaismas tēmu, pats autors par gaismas spēlēm un saules ritējumu saka:

“Tā ir parādība, par kuru nemaz īpaši nedomājam. Pašsaprotama un ierasta. Tikai reizēm, kad tās liekas par daudz, kļūstam izvairīgi un īdzīgi.”

Mākslinieks izstādi iesaka apmeklēt vienatnē, jo tikai tā varot pilnvērtīgi izbaudīt un sajust to īpašo, kas ekspozīcijā ielikts. “Katrs veidojums atrodas tam īpaši paredzētā vietā, lai radītu mums asociācijas no jebkura skatpunkta. Atnākat vieni un redzēsiet.”

Izstādē apskatāmās fotogrāfijas lieliski ataino mākslinieka spēju ieraudzīt un sajust smalkākās nianses, notverot, fiksējot ātri gaistošo.

I. Klīdzējs ir viens no zināmākajiem latviešu keramiķiem, kurš ne tikai aktīvi strādā, bet darbojas arī mākslas pedagoģijā. Viņa vārds Latvijā zināms arī ar to, ka I. Klīdzējs ik gadu pie sevis aicina Latvijas un ārvalstu keramiķus, lai īpaši izveidotā keramikas apdedzināšanas krāsnī liktu ne tikai savus, bet arī kolēģu darbus.

Izstāde Liepājas muzeja mazajā zālē būs skatāma līdz 12.janvārim.

18Skatīt galeriju