Tikko aizvadītās nedēļas nogalē Liepājas Latviešu biedrības namā risinājās starptautiskais amatieru teātru festivāls “Te un nekur citur!”, kuru jau otro gadu veiksmīgi organizē režisore Ināra Kalnarāja. Divās dienās 7 amatieru teātri parādīja septiņas izrādes. Kā atzina I.Kalnarāja, festivālā būtu bijuši gatavi startēt vēl vairāk kolektīvu, taču diemžēl liepājnieki varēja uzņemt tik, cik atļāva finanses un laiks.

Uzsvars šajā festivāla bija likts uz latviešu oriģināldramaturģijas labākajiem iestudējumiem amatieru teātros.

Festivālu “Te un nekur citur!”, protams, atklāja paši mājinieki ar tāda paša nosaukuma koncertuzvedumu, kuru vadīja Liepājas Tautas teātra dalībnieki Sandra Okuņeva un Almants Bergmanis. Ar šo priekšnesumu, izmantojot vēju pilsētas motīvu, liepājnieki festivāla viesus iepazīstināja ar savu pēdējo gadu iestudējumu fragmentiem un pašiem aktieriem.

Liepājas Metalurgu Tautas teātris bija tas, kas pirmais nāca publikas un ekspertu priekšā. Viņi parādīja savu jaunāko izrādi – Māras Zālītes lugas “Margarēta” iestudējumu. Autore lugu rakstījusi kā turpinājumu V.Gētes darbam “Fausts”, liekot domāt, kas tad noticis ar Fausta Grietiņu pēc vairākiem gadu desmitiem un kā Fausta rīcība izskatās un tiek vērtēta, no Grietiņas pozīcijām raugoties.

Savukārt Liepājas Tautas teātra studija skatītājus iepriecināja ar L.Stumbres lugas – “Kuģītis miglā” – iestudējumu. Luga stāsta par nepiepildītām dzīvēm un neizdzīvotām jūtām, kas noved pie nozieguma.

Kā zināms tieši Jelgava ir tā pilsēta, kura lepojas ar savu teātra mākslas tradīcijām. No Jelgavas bija ieradušies veseli divi kolektīvi. Jelgavas Jaunais teātris izveidots 1992.gadā. Organiski izaugot no Ā.Alunāna Tautas teātra, tas kļuvis par patstāvīgu māksliniecisku vienību. Liepājā tas rādīja Leldes Stumbres lugu “Spalvas”. Stāsts ir par kādreiz tuviem četriem bērnības draugiem un par vienas nakts notikumiem kādā vientuļā un vientulīgā mājā, kur kādreiz valdīja mīlestība un saticība, bet tagad ienācis naids, skaudība un atsvešinātība. Savukārt Jelgavas Studentu teātris rādīja Hermaņa Paukša lugas “Muitnieka māja” iestudējumu, kas pērngad tapis kā trešais orģināldramaturģijas lugu lasījums projekta “Viena tēva trīs dēli” ietvaros ar KKF atbalstu.

Ozolnieku amatierteātris parādīja Gunāra Priedes lugu “Lai arī rudens”. G.Priede šo lugu uzrakstījis 1956.gadā un nosaucis par drāmu. Darbība risinās tolaik necilā piejūras pilsētiņā Ventspilī. Iestudējums pielāgots šodienai.

Arī ventspilnieki ir rūpīgi kopuši savas amatierteātra mākslas tradīcijas. Ventspils teātris bija atvedis L.Stumbres lugas “Laimīgā Blūmentāle” jauniestudējumu. Tajā ir gan paradoksāls, pārsteidzošs, brīžiem pat šokējošs sižets, gan sadzīve, gan filozofija, komiskais, traģiskais, absurda mistikas un simbolisma elementi. Lugas darbība norisinās jūras krastā, tukšā rudens pludmalē, kur satiekas trīs draudzenes, kurām jaunība jau aiz muguras, lai kopīgi piknikā nosvinētu 50 gadu jubileju vienai no viņām.

Festivāla noslēgumā savu veikumu parādīja vistālākie viesi – Žemaites dramatiskais teātris no Telšiem (Lietuva). Šis teātris pērn nosvinējis savas pastāvēšanas 100 gadus, arī Žemaites komēdiju “Precības” lietuvieši rāda 15 gadus, un tā piedzīvojusi jau simts izrāžu. Ar šo iestudējumu, kas tik ļoti līdzinās mūsu latviešu klasikai, teātris viesojies visā Lietuvā, kā arī Austrijā, Polijā un Amerikā. Izrāde apbalvota ar Lietuvas Republikas Nacionālo prēmiju. Darbība notiek kādā Lietuvas ciemā pirmskara laikā. Zemnieks Kudlikas ir precējies otro reizi, un viņam ir divas meitas precību gados, katra no savas laulības. Vecākā meita Anele iemīlējusies kalpa puisī Izidorā. Atbrauc precinieki. Vecāki grib izprecināt vispirms vecāko meitu, bet līgavainim iepatīkas jaunākā – Amelika, kurai arī patīk atbraukušais precinieks.

Festivālam bija pieaicināti speciālisti – teātra zinātnieces Līvija Akurātere un Edīte Tišheizere, aktieris un režisors Valdis Lūriņš. Viņš jau pirms festivāla pauda savas domas: “Liepāja pamatoti var lepoties ar kultūras dzīves daudzveidīgumu. Tā vārda vistiešākajā nozīmē spēj dot impulsus arvien jaunu ideju radīšanai. Šajā pilsētā teātra tradīcijas ir senas un pamatīgas. Ne viena vien Latvijā labi zināma teātra mākslinieka talanta izpausmju pirmsākumi meklējami tieši Liepājā. Apbrīnojama ir arī liepājnieku spēja godā turēt ne tikai profesionālo teātri, bet līdz pat mūsdienām kopt trīs amatierteātru tradīcijas. Iespējams, tas pamudināja Liepājas Tautas teātra režisori Ināru Kalnarāju Liepājā pulcēt Latvijas un arī citu valstu amatierteātrus. Tā 2006.gadā dzima ideja organizēt amatierteātru festivālu. 2007.gadā Liepājas dzimšanas dienā pilsētā norisinājās pirmais amatieru teātru festivāls “Te un nekur citur!”.”

***

Interesants ir fakts, ka festivālā tika parādītas veselas trīs dramaturģes Leldes Stumbres lugas. Tādēļ arī uzrunājām pašu festivāla viesi Leldi Stumbri:

– Vai jums patīk, ka jūsu lugas iestudē arī amatierteātri?
– Jā. Man vienmēr ir ārkārtīgi paticis braukt uz amatierteātru izrādēm tāpēc, ka tās vienmēr pārsteidz ar kaut ko negaidītu. Acīmredzot tie nav ielikti tik striktos kādos tur rāmjos, kā profesionālie teātri. Varbūt tāpēc, ka amatieri visu ko var atļauties, viņi var kļūdīties, viņi ir brīvi no tamlīdzīgām bailēm. Tas entuziasms, uz kā balstās amatierteātra darbs, arī tādā brīvā veidā labi izpaužas izrādēs. Un, ja vēl ir brīnišķīgs režisors, kaut vai, piemēram, ventspilniekiem Agris Krūmiņš ar izrādi “Laimīgā Blūmentāle”, vai Jelgavas Jaunajā teātrī iestudētās “Spalvas” un liepājnieku “Kuģītis miglā”, tad ir ļoti interesanti. Patiesībā jau nekad nevar zināt, kāds būs amatierteātra darba rezultāts – tas ir intriģējoši.

– Vai jūs piederat pie autoriem, kuriem ir svarīgi redzēt izpaužamies savu izrādes domu, vai pieļaujat improvizācijas par tēmu?
– Es vispirms rakstu literatūras žanru, kuru sauc par dramaturģiju. Es to uztveru kā literatūru, nevis kā vizuālu mākslu. Tādēļ es īpaši neko neiztēlojos, bet man ir interesanti vērot, kāds ir konkrētā režisora skatījums uz manu darbu un arī kā aktieri to pasniedz.

– Vai nav tā, ka pēc panīkuma posma amatierteātri piedzīvo jaunu uzplaukumu?
– Jā, jā, patiešām man arī ir tāda sajūta. Tagad ir ļoti laba situācija, jo Latvijā aktivizējas viens festivāls pēc otra. Daudzās pilsētās, arī Rīgā, radušies vairāki jauni amatierteātri. Tas ir ļoti labi, ka cilvēki nodarbojas ar šo mākslu, gūst pozitīvas emocijas paši un sniedz tās arī skatītājiem. Ļoti labi, ka rāda tieši latviešu oriģināldramaturģiju. Jāatzīstas, ka man ļoti patīk Liepāja. Bija prieks vērot, ka piedalījās ļoti atšķirīgi teātri ar ļoti dažādiem iestudējumiem, katrs ar savu stilu. Festivāls šeit ļoti labi organizēts.

Teātra zinātniece, profesore Līvija Akurātere ir neapšaubāmi pati zinošākā speciāliste, jo jau 52 gadus braukā pa Latviju, lai skatītos un analizētu amatierteātru iestudējumus.

– Kas jūs, profesore, tā pievelk amatierteātru mākslā?
– Domāju, ka cilvēkam, kurš apzināti izvēlējās teātra mākslu, kā to lauku, ko viņš grib izpētīt, saprast, atbalstīt, arī tos, kas tur strādā, spēlē, rada izrādes, ir pilnīgi dabīgi, ka interese nevar aprobežoties tikai ar profesionālās skatuves iepazīšanu. Jo šī vide – amatierteātris – vienmēr ir bagātinājis profesionālo teātra mākslu. Visa Latvija zina, kas bija Elza Radziņa – taču nākusi no Jelgavas! Tāpat latviešu teātra pirmā aktieru paaudze. Protams, pēc tam radās dažādas skolas, kur savu talantu noslīpēt. Un kas tad nāk uz teātra kursiem vai fakultāti? Tie, kuri ir jau saindējušies ar teātri.

– Kā jūs vērtējat Liepājas amatierteātru festivālu?
– Liepājā ir viens no krāšņākajiem mūsu ļoti krāšņajā amatierteātru festivālu kopumā. Liepājas festivālā mani ārkārtīgi iepriecē divas lietas. Pirmkārt, ka Ināra Kalnarāja to ir balstījusi uz latviešu dramaturģiju. 2008./2009.gadā sezonā tas ir mūsu teātru uzdevums – rādīt gan latviešu mūsdienu dramaturģiju, gan klasiku. Šajā festivālā galvenokārt ir šodienas un faktiski rītdienas dramaturģija, ko galu galā teātros redzēsim arī turpmākajos gados. Ar to augsim. Otrkārt, man ļoti patīk šī festivāla prasmīgā, labā organizācija.

– Kā jūs vērtējat festivāla dalībnieku sniegumu?
– Ziniet, es šeit esmu uzaicināta kā eksperte, lai dotu kādus padomus, ieteikumus, paanalizētu, bet nav mans uzdevums šajā skaistajā ziedu dārzā izvēlēties un pateikt, vai man labāk patīk roze vai lefkoja.

Festivāla noslēgumā, kad kopīgi tika baudīta torte, sveikti sūrā aizkulišu darba rūķi, teikti sirsnīgi un draudzīgi vārdi kolēģiem. Skaistu nobeiguma tostu uzsauca teātra zinātniece Edīte Tišheizere: “Par amatierteātra aktieriem, kuru vienīgā alga ir skatītāju aplausi! Par režisoriem, no kuriem daudz var mācīties profesionāļi! Un par latviešu dramaturģiju, kuru kopj tieši amatierteātri!”

***

Svētki pagājuši, taču neatbildēti paliek vesela rinda jautājumu par to, kā dzīvo un kā vispār spēj strādāt pašdarbības un tautas mākslas kolektīvi Latviešu biedrības namā, kur tiem praktiski nav ne piemērotu telpu, ne apstākļu normālam darbam. Bet tas jau ir cits stāsts un cits publicistiskais materiāls.

Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”