”Zaļā birzs, Troņmantnieka zaļā birzs, Aspazijas birzs, Zeļonaja rošča…Ai, cik daudz vārdu un nosaukumu vienai vietai. Bet kurš ir īstais?” grāmatā ”Zaļās birzs romantika un sūrme” jautā Liepājas literāte Irma Markopa. 

”Par Karostu un Liepāju tik daudz stāstu, visu laiku domāju, kāpēc par Zaļo birzi nekā nav? Par to taču var stāstīt aizgūtnēm. Uzmetumi man radās jau sen, lielākoties balstos uz vīra māsīcas atmiņām. Viņa tik daudz  varēja pastāstīt par tur piedzīvoto, ka to bez ievērības bija žēl atstāt,” skaidro rakstniece.

Kad viņa pati dzīvojusi Zaļajā birzē, tur bijis tikai zālains celiņš un grants, pa kuru tikt līdz mājai. ”Toreiz jau mašīnu ar nebija, uz Liepājas centru visi braucām ar zirgu. Tie bija gandrīz katram, kam nebija, tas kājām gāja,” atceras autore.

Grāmatā rakstītais atbilst laika posmam no 1963. gada līdz brīdim, kad Latvija atguva brīvību. Viens no māsīcas stāstiem īpaši iespiedies I.Markopas atmiņā.

Kad sievietes ģimenes atgriezās savās mājās pēc bēgļu gaitām, viņiem nebija, kur dzīvot – māja bija sabombardēta, vācieši bija izvākušies. Bērniem tā bija jauna pasaule – dzelzs gultas, kruķi un daudz kas interesants. Vislielāko atzinību izpelnījās kāds mājas stūris, kur bija daudz protēžu. ”Ai, kā mēs ar viņām spēlējamies,” māsīca smiedamies teica.

Grāmatas galvenā varone veidota no vairāku cilvēku atmiņām, lai gan būtībā esot I.Markopas prototips. Stāsts ir gandrīz dokumentāls.

Grāmatas atklāšanas pasākumā piedalījās grāmatas autore, aktieri: Ilga Martinsone un Jānis Dreiblats, par muzikālo pavadījumu rūpējās Andris Kristons un Edmunds Talalass.