“Nāciet, pasmaržojiet lineļļu,” plenēra “Liepājas marīna ’19” mākslinieku rezidences apmeklētājas aicina ilggadējais starptautiskā gleznotāju un zīmētāju plenēra rīkotājs Aivars Kleins. Darbu tapšanai vērotāju nav īpaši daudz, taču Jūras svētkos noslēguma izstādi Vecajā ostmalā skata tūkstošiem acu. Jau 24. plenērs “Liepājas marīna” savedis kopā 28 māksliniekus no Latvijas, Lietuvas, Baltkrievijas un Ukrainas.

Pilsētnieki viņus sastop gan Vecliepājas ieliņās, gan pludmalē un promenādē. “Plenērs ir koncentrēts radošais process, jātver mirklis un daudz jāpadara,” intensīvo nedēļu raksturo A. Kleins. “Plenēra būtība ir inspirēties, ir svarīgi, lai vide ir pateicīga tādai nodarbei.” Tā kā māksliniekiem laika ir maz, esot ļoti labi, ka jau otro gadu viņus laipni uzņem spīķerī Vecajā ostmalā 53. Sanākot darbošanās “zelta trīsstūrī”, kuru veido jūra un osta, rezidence spīķerī un apmešanās vieta jūrskolas kopmītnēs.

“Varu tikai priecāties, jūtot līdzi ciemiņu uztverei, kā viņi izjūt Liepāju,” atzīst A. Kleins. “Spodrinām pilsētas vārdu. Nezinu, kur tuvākā apkaimē vēl ir tāda plenēra vide.” Aivars skatās uz spilgti sarkano kuģīti un spriež, ka zvejnieki visu smuki nokrāso, bet patiesībā gleznainība “ir tam kuģim pakaļgalā, kur ir rūsa”. Lai arī darbi tiekot radīti ekspromtā un pēc tam pie žoga izlikti, tas nemazinot to kvalitāti un pienesumu kultūras mantojumā. “Īstu marīnistu jau nav,” nopūšas A. Kleins. “Jūru gleznot ir grūti, tas maksā dārgi, šodien neviens negrib tik dārgi maksāt par gleznu.”

Ligita Caune no Rīgas ir pastāvīga “Liepājas marīnas” dalībniece. Uz viņas molberta – kuģīši Tirdzniecības kanālā. Šajā vasarā Liepājā viņa vairāk ieraudzījusi vecpilsētu un bruģētās ielas. “Patīk, ka tā sakārtota, kaut kas jauns parādījies,” atzīst Ligita, kurai Liepāja esot ļoti mīļa. Protams, atbraukt uz šejieni un neuzgleznot kuģus būtu grēks. “Varbūt ne tik daudz saista laivas un kuģi, cik sajūta, noskaņa,” domā māksliniece.

Ārvalstu mākslinieki Liepājas plenērā viesojas pirmoreiz. Ričards Garbačausks no Šauļiem Lietuvā jau sen zinājis par plenēru un daudzus gadus gribējis šeit nokļūt. Liepāja viņam atgādinot Klaipēdu, jo ir tā pati jūra, kā arī osta un kuģi. “Es izlēmu, ka nemeklēšu ostas motīvus. Visi strādā ostā, kas, protams, ir savā ziņā romantiski. Nolēmu darboties citādi – tveršu kopīgo glezniecisko noskaņu. Manas gleznas atklāj emocijas un dvēseles stāvokli, tās ir abstraktas,” pastāsta Ričards.

Kāpēc plenēra rezidencē un pie ūdeņiem neredz liepājniekus? “Liepājas mākslinieki savā virtuvē uz galda kaut ko dara un atnesīs,” saka A. Kleins. Viņaprāt, jaunie par šo neinteresējas un vispār Liepājā trūkstot jaunās paaudzes mākslinieku. 

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 15.jūlija numurā.

#kvards-20190715-10#

16Skatīt galeriju