Liepājas teātrī ceļu pie skatītājiem sākusi jauna izrāde bērniem. Režisors Dž. Dž. Džilindžers kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu radījis savu skatuves versiju populārajam Eleonoras H. Porteres romānam “Polianna”. Tas ir stāsts par meiteni, kas jebkurās bēdās un nelaimē meklē kaut ko, par ko varētu vismaz mazliet priecāties. Jo grūtāk to atrast, jo lielāks gandarījums. Mācot pašas izgudroto prieka spēli, Polianna cenšas pārvērst drūmos, īgnos un sevī noslēgtos ļaudis un iemācīt viņiem baudīt dzīvi.

Pēc izrādes noskatīšanās ne vienam vien skatītājam vēl acu kaktiņā aizķērusies asara – gan mazajiem, gan lielajiem. “Lai mamma runā,” kautrīgi saka Loreta. Viņas māmiņa Ginta stāsta, ka izrāde abām ļoti patikusi. Pirms došanās uz teātri izlasījušas grāmatu par Poliannu. “Visu laiku mazliet gribējās salīdzināt – ko jau mēs zinām, cik daudz ir izrādē parādīts un ko vēl neesam redzējušas. Protams, izrādē nevar visu salikt,” atzīst Ginta. Viņasprāt, tā nav izrāde tikai bērniem, arī pieaugušam cilvēkam ir, ko mācīties daudzās dzīves situācijās. “Novēlu arī citiem no Poliannas iemācīties tādu dzīves uztveri!”

Teātra zinātniece Vēsma Lēvalde uzskata, ka izrāde “Polianna” ir sasniegusi galveno mērķi – tā uzrunā bērnu auditoriju. “Šī izrāde bērniem patīk, un viņi to apmeklēs. Prieks, ka Džilindžers ir pagriezies šādā rakursā un izvēlējies veiksmīgu pamatmateriālu,” viņa vērtē. Ļoti veiksmīgs, viņasprāt, bijis scenogrāfa Aigara Ozoliņa telpas risinājums ar leļļu māju, kas ir bērnam saprotama telpas perspektīva, savukārt lielā māja rada greznības iespaidu un skatuve nav pārblīvēta. Režisora darbā V. Lēvalde atzīmē panāktu veiksmīgu izrādes dinamiku un temporitmu: “Cēlieni ir tieši tik gari un dinamiski, lai bērnam nevienu brīdi nebūtu garlaicīgi, lai būtu aizraujoši skatīties. Te es varētu likt piecas zvaigznītes, un tieši tāpat Leonam Leščinskim. Viņa Tomass bija tik kolorīts un dzīvs. Bērni parasti novērtē pozitīvā tēla ietekmi, Polianna viņiem patika, taču tad, ja mazie skatītāji novērtē otrā plāna lomu, tas ir bijis spilgts aktierdarbs.”

Arī citi vizuālie risinājumi bijuši spilgti, kaut vai Sigitas Jevgļevskas Snovas kundze ar savu gultu un putniem galvā. “Mīnusiņi, kas jāatzīmē, ir nepārejoši Liepājas teātrim, tie ir saistīti ar aktieru runu un dikciju. No L. Leščinska un S. Jevgļevskas es saprotu katru zilbi, bet pārējiem ir šļurļurļur,” saka V. Lēvalde. Par galvenās lomas atveidotāju Elizabeti Mariju Branti teātra zinātniece norāda, ka jauna aktiera parādīšanās tikai retos gadījumos esot izcili spilgta: “Godīgi būtu pagaidīt vēl kādu lomu, lai izteiktu objektīvi pamatotu spriedumu.”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 29. janvāra numurā.

#kvards-20190129-07#