liepajniekiem.lv
Liepāja bija ceturtā pilsēta, kurā piestāja “Ievas” busiņš, ripojot pa Latviju.
Rīdzinieces uzmet lūpu
“Mēs tiešām jūtamies kā mākslinieces!” Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas izstāžu zālē, uzrunājot vairāk nekā 100 žurnāla “Ieva” lasītājas, smaidot atzinās A. Peipiņa.
“Braucot mēs jau jokojām, ka kļūstam – tiesa gan, mazliet mainīgā sastāvā – par tādiem kā Brēmenes muzikantiem, kuri apbraukā Latvijas pilsētas un kuriem daudz kas atgadās.
Arī mums bija dažas ķibeles, bet esam veiksmīgi tikušas līdz Liepājai.”
Savā feisbuka profilā A. Peipiņa vēlāk pastāstīs, ka īsi pirms pasākuma redakcijas džipam pēkšņi “nobirusi” visa elektronika un tas vairs nav bijis izkustināms no vietas ne lūdzams, ne strostējams.
Akcijas dāvanas tikšanās dalībniecēm tālāk vestas ar “Boltu” (sveicieni liepājniekam Ērikam!).
Ievadā A. Peipiņa pastāstīja, kādēļ akcija “Ieva dodas ciemos” radusies.
“Tikšanās ar saviem lasītājiem aci pret aci mums likās būtiska,
nolēmām gada vistumšākajā laikā, kad ir visvairāk iemesla drūmumam, skumjām, satikties dzīvās, patiesās, sirsnīgās sarunās,
lai mēs šo laiku varētu padarīt mazdrusciņ gaišāku,” viņa skaidroja.
Apzināti izvēlētas vietas ārpus Rīgas, jo šķitis, ka galvaspilsētā jau tā notiek daudz visa kā. Bet redakcija saņēmusi niknu vēstuli ar jautājumu, vai tad rīdzinieces nav pelnījušas satikties ar “Ievu”?!
“Man nebija, ko atbildēt,” atzina A. Peipiņa, tomēr kurss nav mainīts. Arī papildu tikšanās lielās intereses dēļ notiks ārpus Rīgas – Cēsīs, “Villā Santa”, kurai S. Anča ir līdzīpašniece.
Atzīšanās mīlestībā Liepājai
Izstāžu zālē uz lielā ekrāna “kuras” kamīns, gaisotne ir brīva un nepiespiesta. Liepājnieces nekautrējas un uzdod dažādus jautājumus atbraukušajām viešņām, sekojot A. Peipiņas aicinājumam: “Jautāt drīkst visu ko, ne tikai par žurnālu, jo šī ir sievišķīga saruna par visu – par nopietnām lietām, nenopietnām, rātnām un nerātnām.”
Bet pirms tam – katra atzinās mīlestībā Liepājai. A. Peipiņai tā ir jaunības piedzīvojumu pilsēta. “Tā kā Santa ir mana kursabiedrene, šurp studiju gados braucām uz estrādi “Pūt, vējiņi!”.
Viss man saistās ar tādu vienu vilni, kurā bija prieks, romantika, ļoti daudz cerību, ļoti daudz sajūtas, ka dzīve vienkārši ir skaista.
Un manī šis nospiedums ir palicis.”
Savukārt S. Anča atklāja, ka no Liepājas uz Rīgu devusies 18 gadu vecumā, lai iestātos Latvijas Universitātē. Un tā arī vairs nav atgriezusies uz pastāvīgu dzīvi.
“Šorīt no rīta pamodos sešos un, domājot, ka man jābrauc uz Liepāju, es apraudājos,” viņa emocionāli atzinās.
“Liepāja īstenībā ir ļoti sarežģīta un izaicinoša pilsēta. Es Liepājai esmu pateicīga par to, ka esmu tieši tāda, kāda esmu.
Tā jūra, skarbums dod spēku, kad tev ir grūti. Bet ir kaut kas tāds, ka tev liekas… Tev visu laiku Liepājai ir sevi jāpierāda. Es jūtos, kā Pērs Gints: tu esi aizgājis meklēt to lielo gaismu, tagad atgriezies mājās, un tevi gaida Solveiga. Tāda man ir sajūta.”
Literatūras skolotāja bijusi tā, kas ieteikusi S. Ančai iet mācīties žurnālistiku, lai gan pati par to pat nebija domājusi. “Pabeidzu universitāti, radās doma par žurnālu “Santa”,” viņa stāsta.
Tikai pirms pieciem gadiem atstājusi “Santas” galvenās redaktores amatu. “Lai arī biju sieviete, kas mainīja nodarbošanos – iegāju viesmīlības biznesā –, mana sirds pieder žurnālistikai.”
S. Ančai “Kurzemes Vārds” bijusi pirmā prakses vieta reģionālajā presē. “Ja es nebūtu palikusi Rīgā, tad mani gaidīja atpakaļ “Kurzemes Vārdā”. Es droši vien būtu atgriezusies te.”
“Kurzemes Vārdā” žurnālistika joprojām ir augstā līmenī, viņa uzskata, atklājot, kā strādā pati.
S. Anča ir pārliecināta, ka žurnālistam ir jābūt zināmā mērā provokatīvam un jāspēj pajautāt tādus jautājumus, kas nav otram patīkami.
“Tagad es varu izvēlēties, ko gribu intervēt, un ar to cilvēku tiekos divas reizes. Pirmajā reizē iztausti, viņš aprod ar tevi, bet otrajā reizē tu jau ej kā zobārsts un ārstē nervu.
Nekur tu tādas emocijas nevari atrast kā tad, kad cilvēks tev patiesi atver dvēseli.”
Interesantas attiecības ar Liepāju ir arī G. Skudriņai. Šeit savulaik dzīvojis viņas tēvs, kurš vēlāk pārcēlies uz Cēsīm, kur Gundega dzimusi.
“Varbūt Liepāja nav manā ikdienā, bet manos gēnos gan. Tādēļ tā ir mana trešā mīļākā pilsēta. Otrā ir Rīga. Skaistākā galvaspilsēta, kāda vispār ir pasaulē. Mīļa, zaļa, nav pārāk liela, vieta, kurā es varu darīt savas lietas, kas sagādā man prieku.”
Uzlādējas benzīntankā
Divu stundu garā tikšanās paskrēja nemanot. Sarunas vedās viegli, dzirkstošiem smiekliem un dalīšanos personīgā pieredzē un atziņās.
“Dāmas, meitenes, sievietes ilgojas būt apgredzenotas. Ko jūs teiktu tām, kuras nav izbaudījušas gredzenu, romantiku, attiecību smagumu, vieglumu?” – jautājums, kura uzdevēja pēcāk saņēma īpašu balvu no S. Ančas.
Atbilde no izdevniecības vadītājas skanēja tā: “Pirmkārt, es domāju, ka tas ir liktenis. Otrkārt, domāju, ka tas ir iekšējs jautājums, vai tiešām to gribu. Varbūt es nemaz tik ļoti to negribu.
Jo es redzu, ka tikpat daudz, cik vientuļu sieviešu, ir arī vīriešu. Laulība – tas nav viennozīmīgi, tas arī ir sarežģīti.”
G. Skudriņai arī šeit nācās atbildēt uz bieži uzdoto jautājumu, vai viņai kādreiz nosēžas “baterija”. “Braucot mājās, es likšu šlāgeri. Vienīgi tā es varēšu tikt līdz Rīgai. Jo man vajag zaļumballes sajūtu.”
Izrādīsies – lai uzlādētos, noder pat desmit minūšu miegs kādā degvielas uzpildes stacijā pa ceļam no vienas vietas uz otru.
“Ja neesmu uzmanīga, esmu risks citiem cilvēkiem, tad pašai sevi jānovāc no ceļa. Pameditē un brauc tālāk līdz galam.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
