Viņa atzīst, ka tā nav māksla klasiskā izpratnē, – sabiedrībā valdošie kanoni un akadēmiskās zināšanas šajā procesā tikai traucē.

Saruna caur līnijām

Nu jau vairāk nekā desmit gadus vizuāli plastiskās mākslas terapija ir iekļauta profesiju sarakstā – to līdzās deju un kustību, mūzikas un drāmas terapijai iespējams apgūt Rīgas Stradiņa universitātes maģistrantūrā.

Anda par šo iespēju sāka interesēties, auklējot meitiņu un piedzīvojot, kā nepateiktais spēj atklāties caur bērna zīmējumiem.

“Meitiņa jau pavisam agrā vecumā sāka skrupulozi vilkt līnijas un katrā grāmatas lapā kaut ko skricelēt. Sapratu, ka bērns caur līnijām, krāsām un simboliskajām detaļām ar mani runā.

Lai gan es šo valodiņu nesapratu, man ilgstoši bija jautājums – ko tas nozīmē? Pēc dekrēta sāku domāt, ko darīt tālāk. Biju aizmirsusi, ka pēc izglītības esmu matemātikas skolotāja un man ir pedagoģiskā izglītība. Domāju – ko es varu pasaulei piedāvāt? Sāku interesēties par psiholoģiju un iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. Nākotnē gribēju studēt mākslas terapiju, bet Latvijā šādas programmas vēl nebija. Pēc bakalaura pabeigšanas dzīve man pasniedza dāvanu – Stradiņa universitātē tika izveidota maģistrantūras programma. Tas bija tik saistoši! Pie mums no Sanktpēterburgas brauca pasniedzējs, kurš gada griezumā piedāvāja dažādas meistarklases. Tas mani ievilka mākslas terapijā vēl vairāk. Sapratu, ka tas ir tas, ko es gribu.”

Mazliet kājiņa trīcēja

Kad pabeidzu maģistrantūru, man galvā bija stereotipi, domāju – kas pie manis nāks, kā es iztikšu, kā ar mākslas terapiju nopelnīšu bērniem maizi?

Ziedoņa epifānijā ir stāsts par bitīti, kura it kā ir brīva, it kā lido, bet vienalga kājiņa trīc, kad jāpāriet no vienas šūniņas uz otru. Man bija līdzīgi.

Pametu valsts ierēdniecības darbu un aizgāju uz savu sirdsdarbu. Atalgojums bija mazs, bet es ļoti gribēju strādāt savā profesijā, augt, pilnveidoties un attīstīties. Toreiz tādu profesiju nepazina.

Stradiņa universitātē mācoties fizioloģijas, patoloģijas un medicīniskās anatomijas programmas, ārsti uz mums skatījās kā uz zvirbuļiem. Viņi neizprata, kas mēs esam, bet, mums pakāpeniski ieejot ārstniecības vidē, situācija mainījās,” atklāj mākslas terapeite.

Viņa uzsver, ka mākslas terapija, tāpat kā psihoterapija, palīdz pietuvināties sev. Diemžēl bieži vien problēmas netiek dziedinātas dvēseles ceļā, bet gan regulētas tikai ar zāļu palīdzību. “Es esmu gandarīta, ka mākslas terapeits Latvijā ir ārstniecības persona un ārstu vidē esam atzīti kā vērtīgi speciālisti. Ārsts, runājot ar cilvēku, neizrunā lietas, kas slēpjas aiz diagnozes. Kāpēc viņam ir anoreksija, kāpēc viņam ir depresija, kāpēc viņš graiza sevi, kāpēc viņš grib darīt pašnāvību? Esam apzīmējuši ārējo problēmu ar diagnozi, bet zāles ir vajadzīgas arī dvēselei. Mākslas terapija ir alternatīva – ja sākam citādāk just, citādāk uzvesties, ķermenis uzņem mūsu domas un attiecīgi reaģē. Tas ir vienots veselums.”

Kā pavadonis

Neskaitot darbu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā un “Vaivaros”, Anda reizi nedēļā dodas uz Latvijas Sarkanā Krusta Sociālās aprūpes centru “Stūrīši”, kur darbojas gan ar dienas centra apmeklētājiem, gan pansionāta iemītniekiem.

“Dienas centrā strādāju jau sešus, septiņus gadus. Pansionāta iemītnieki ir uz vietas, bet dienas centra jaunieši no rīta atbrauc un pēcpusdienā brauc mājās. Esmu ļoti priecīga par šo grupu – šeit viņi var būt kopā, radīt, apstiprināt savas vērtības un pilnveidot sadarbības prasmes. Ir jaunieši, kuriem ir valodas attīstības traucējumi, bet man nav svarīgi, vai cilvēkam ir traucējumi vai nav – es strādāju ar cilvēka veselo daļu.

Darbojoties radoši un runājot par mākslas darbu, cilvēks daudz ko atklāj par sevi. Terapeits šajā ceļā ir kā pavadonis.

Mākslas terapijā ir izvērtējoši instrumenti un metodes, bet tā nav vieta, kur uzstāda diagnozi. Diagnozi uzstāda ārsti. Mēs caur dažādām metodēm un tehnikām varam izvirzīt hipotēzi un tālākajās sesijās skatīties, vai šī hipotēze apstiprinās, taču ar interpretēšanu jābūt uzmanīgiem. Mans redzējums var neatbilst cilvēka redzējumam, tāpēc man kā mākslas terapeitam ir svarīgi dzirdēt izskaidrojumu. Stereotipu ir ļoti daudz – vai tiešām melnā un brūnā krāsa ir kaut kas negatīvs? Tas var būt kaut kas pilnīgi cits. Bieži vien krāsu terapija tiek jaukta ar mākslas terapiju.”

Māls – daļa no dzīvības

Liela nozīme šajā procesā ir arī materiāliem – katram no tiem ir sava nianse, savs stāsts. Slapjais materiāls izplūst, bet zīmuli ir iespējams kontrolēt. “Strādājot ar pansionāta iemītniekiem, mums bija pieejama podniecības telpa. Podnieks Gotfrīds no Vācijas atbrauca ar saviem instrumentiem, savām idejām un iekārtoja pasakainu darbnīcu. Šobrīd darbnīca ir nodota speciālistiem, konkrēts podnieks vai keramiķis tur nestrādā, līdz ar to visu mēģināju apgūt pašmācības ceļā.

Māls ir vienkārši fantastisks materiāls – tas ir daļa no dzīvības, tas runā un māca pacietību.

Mums slimnīcā ir valsts programma, kas ietver desmit sesijas, bet ne vienmēr bērns desmit sesijās atveras. Mēģinot sajust, kur viņš atsauksies, saprotu, ka nekas no tā neder. Tad es reizēm dodu mālu – māls atver ceļu uz sadarbību un ievelk. Tas var būt ļoti elastīgs, bet es piedāvāju arī mālu, kas ir kārtīgi dubļi. Māls un veidošanas materiāli palīdz regresēt līdz zīdaiņa vecumam, jo mēs pasauli iepazīstam ar tausti. Pieaugušajiem, kuri darbojas ar mālu un reflektē ar atgriezeniskajām saitēm, veidojas asociācijas un parādās atmiņas kods. Šī māksla ir pašu radīta, pašu apzināta, un lielākā vai mazākā mērā tā runā. Cilvēki uzskata, ka māksla ir skatāma muzejos, gleznās un ka tās ir caur akadēmiskām zināšanām iegūtas prasmes, bet sabiedrībā valdošie kanoni un akadēmiskās zināšanas šajā procesā tikai traucē.”