Linda Kilevica, “Kurzemes Vārds”
"3K"
Stāsts par svešajiem ir nepieciešams ne tikai, lai justu viņiem līdzi, bet arī lai novērtētu visu, kas mums pašiem ir, uzskata izrādes veidotāji.
“Teātris ir mūsu kolektīvais domāšanas process, kas ietekmē kopējo attieksmi,” saka aktieris Sandis Pēcis.
Neliels līdzsvars
Viņš atzīstas, ka pēc romāna un lugas izlasīšanas izjutis bezcerību, jo mēs Latvijā satraucamies par šo un par to, taču kaut kur citur pasaulē cilvēka tiesības var būt tik ļoti ierobežotas.
Aktieris domājis, ka nav nekādas jēgas no tā, ka izstāstīs šo stāstu Liepājas un Latvijas publikai.
“Tas ir jārāda Baltajā namā, Kremlī vai ķīniešu prezidentam, jo šeit nav nekā, kas varētu to ietekmēt,” tobrīd domājis S. Pēcis.
Meklējis argumentus sev, kāpēc vajag stāstīt šeit, iedziļinājies un atradis.
“Bēgļu tēma ir ļoti aktuāla Ukrainas un hibrīdkara kontekstā, un tās atspoguļošanas tendence pārsvarā ir negatīva.
Ziņas jau arī ir izrāde un nav objektīvs stāsts, ja vien nestāsta no abām pusēm tikai plikus faktus. Ir fona nolūks, kāpēc stāstīt, un vieglāk ir pārdot negatīvo. Līdz ar to izrāde, kas koncentrējas uz ģimenes stāstu, ir neliels līdzsvars,” uzsver aktieris.
“Viegli ir pazaudēt cilvēcību, ja cilvēki tiek lietoti kā statistika, kā resurss un ierocis, tiek portretēti bezpersoniski. Ir prieks, ka mūsu stāstā ģimenei viss beidzās labi, bet mēs nevaram taisīt propagandu uz vienu pusi. Ir veselais saprāts un reālā situācija, ne tikai viena patiesība.”
Arī liepājniekam, teātra cienītājam Aldim Kukukam Eiropas sašutuma par migrāciju kontekstā bijis interesanti paskatīties no otras puses.
“Tas liek aizdomāties, kā mēs, latvieši, brīžiem žēlojamies par dzīvi, bet mēs, var teikt, labi dzīvojam,”
viņš saka.
Aldis atzīst, ka ikdienā par bēgļu problemātiku īpaši neiespringstot, bet izrādē pievērsis uzmanību cīņai par izdzīvošanu.
“Cilvēki ir gatavi riskēt ar savām dzīvībām, lai nokļūtu citā zemē. Latvijā jau tik ļoti nelaužas, laužas turp, kur ir labākie pabalsti – Vācija, Anglija, Zviedrija. Kad izrādes varoņi nokļuva Austrijā, man likās – kas vainas Austrijā? Kur vēl jāskrien? Tā liekas, no mūsu puses skatoties.
Tomēr ne jau visi ir tādi kā izrādē, kuriem tas ir izdzīvošanas jautājums. Ir arī pašlabuma meklētāji, kas grib saņemt naudu un neko nedarīt,” pauž skatītājs.
Tieši šis aspekts mākslai būtu jāuzsver – visus vienā maisā likt nedrīkst, norāda dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, kura vadīja diskusiju ar skatītājiem pēc jauniestudējuma.
“Tiem, kas strādā ar šiem ārkārtīgi komplicētajiem jautājumiem un gadījumiem, ir jārisina katra situācija ar pilnu atbildību, nepārvēršot dzīvus cilvēkus par birokrātisku makulatūru.
Jo ir situācijas, kad ar pārmērīgu līdzjūtību varam “iebraukt auzās”,
bet tieši tāda pati “auzās braukšana” var notikt arī gadījumā, ja visus sākam uzskatīt par ienaidniekiem, kuri noteikti te ieradušies, ļaunu motīvu vadīti. Tad mēs kļūstam par tiem, kuri iznīcina cerības un dzīves. Māksla šajā gadījumā liek mums saglabāt empātiju un vienlaicīgi arī kritisko domāšanu,” viņa uzskata.
Reiz mēs bijām viņu pusē
Teātra kritiķe Dita Jonīte nevarot nosaukt nevienu citu izrādi par bēgļiem Latvijā, tāpēc ir svarīgi, ka teātrī par to sāk runāt.
Tēmu izvēle atkarīga no teātra mākslinieciskā vadītāja, un Valters Sīlis domā par šiem jautājumiem.
Kritiķei gan pietrūcis fona informācijas un iemesla iestudējumā risinātajiem notikumiem.
“Mani interesē, kas notiek Afganistānā, kāpēc situācija ir tāda, ka cilvēki mūk. Tagad tur ir vēl trakāk, bet lugas notikumi risinās 2000. gadu sākumā,” viņa atzīmē.
S. Pēcis pēc pirmo izrāžu nospēlēšanas nevarot viennozīmīgi pateikt, kā skatītāji uztver šo stāstu.
“Abonementa izrāžu publika ir profesionāļi, kas ar teātri uz “tu”, kuri spēj novērtēt dažādību uz skatuves. Viņiem ļoti patika.
Būdams 15 gadus teātrī, es varu teikt, ka to mēs redzēsim vēlāk, kad nāks publika, kas izvēlas, ko skatīties, nevis iet uz visiem iestudējumiem,”
pauž aktieris.
Ir visai augstprātīgi domāt, ka mūs jau nu pasaules problēmas neskar, uzskata R. Bugavičute-Pēce.
“Mūsdienu politiskās turbulences fonā mēs paši ne tuvu neesam pasargāti no varbūtības reiz atkal kā tauta nonākt patvēruma meklētāju pusē.
Ir ļoti viegli atsvešināti noraudzīties uz notikumiem, kad tie mūs it kā neskar, bet mēs paši nemaz ne tik sen bijām bēgļi, mēs saskārāmies gan ar palīdzību, gan ar klaju noraidījumu, mēs atradāmies to pusē, kurus šobrīd izvēlamies nesaprast un nepieņemt,” viņa uzsver un pozitīvi vērtē V. Roziņa režijas piegājienu, kurā afgāņu problēmas tiek risinātas kā mūsējās.
Bez mēģinājuma marķēt kultūratšķirības, kuras mēs nevarētu līdz galam saprast, bet problēmas centrā liekot ģimeni, kurai nepieciešams tikt prom uz valsti, kurā viņi var ne tikai būt pasargāti, bet arī sagādāt dēlam atbilstošu medicīnisko palīdzību.
Latviešiem patīk noslēpties
S. Pēcis spriež, ka atšķirīgais mūs biedē instinktu līmenī, tāpēc negribot šķirojam patvēruma lūdzējus. Ukrainis izskatās mums līdzīgs un nebiedē. Mūsu viedokli būvē arī problēmas izklāsts publiskajā vidē.
“Islāmticīgajiem ir pavisam citas tradīcijas un adekvātuma izjūtas, atšķirīgs temperaments no mums, ziemeļniekiem. Rietumeiropa tik ļoti grib viņus integrēt, bet saskaras ar milzīgām problēmām izteikto kulturālo atšķirību dēļ – kas ir normāli, ko drīkst un ko ne,” saka aktieris.
“Izrāde dod ļoti vērtīgu iespēju paskatīties uz sevi un novērtēt to, kas mums ir, bet liekas pašsaprotams un niecīgs.
Tas parāda, cik tālu mēs savā cilvēciskajā attīstībā esam tikuši, salīdzinot ar kultūru, kurā liberālas un demokrātiskas vērtības, dzimumu līdztiesība vienkārši nav sastopamas.”
“Situācijas ir atšķirīgas – vienā valstī ir karš, citā ir karsts, trešajā ir totalitārs režīms, kurā sievietes ir dzīvnieku statusā,” bēgļu jautājumu plašumu ieskicē D. Jonīte.
“Bet latviešiem jau tā baigi neinteresē citi. Latviešiem patīk noslēpties – mana sēta, mana druva un svešie lai nelien iekšā un netraucē man dzīvot. Bet galvenais – lai tie svešie par manu unikalitāti sajūsminās!”
Arī attiecībā uz citām problēmām, kā klimata pārmaiņas, izvēles vēlēšanās, liela daļa sabiedrības izliekas, ka problēmu nav, tāpēc uzskata, ka arī teātrī tām nav vietas.
“Teātris ir kā tilts, kas mūs aizved pie informācijas un intereses par to,”
norāda kritiķe.
Tieši tāpēc sarunas pēc izrādēm ir ļoti svarīgas. To rīkotāji satraukušies, vai cilvēki gribēs aizkavēties, tāpēc bijuši pārsteigti par to, cik daudz skatītāju gribēja satikt radošo komandu.
Arī aktieri izteicās par sev aktuāliem jautājumiem, kas atklājušies izrādes iestudēšanas laikā – kā atbrīvoties no stereotipiem, kā izprast sieviešu problēmjautājumus, kas valda tajā pasaules pusē, kā saglabāt cilvēcību, kā aptvert, ka dzīvojam ļoti atšķirīgās realitātēs, tomēr mūs vieno vēlme pēc miera un brīvības.
Gan D. Jonītei, gan R. Bugavičutei-Pēcei vērtīgs iespaids bijis skatītājas, kura strādā iestādē, kur izskata bēgļu lietas, secinātais.
Dokumentos redz tikai vārdu un uzvārdu, bet jomas profesionāļiem būtu jāatceras, ka aiz katras rindiņas uz papīra ir dzīvi cilvēki ar savu problēmu gūzmu un apburto loku to risināšanā.
“Šādā ziņā izrāde tikai ar baltiem cimdiem pieskaras bēgļu problēmai, kas nav ne slikti, ne labi, jo ar kaut ko ir jāsāk.
Teātrī vienmēr svarīgi, lai režisors pats vēlas ar šo tēmu dalīties, nevis tā, ka mums jārunā vairāk par bēgļiem un tāpēc jāiestudē izrādes. Teātris savā ziņā parāda to, ka mēs par to īpaši neinteresējamies,” pauž kritiķe.
Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši:
