Visi tie, kas ziemas tumsas un pelēcības noguruši un kuriem ar retajiem saules stariem šajā laikā nepietiek, var doties uz Latviešu biedrības namu. Tā galerija ir saules gaismas un miera pielieta mākslinieces Ditas Lūses personālizstādē “Siesta”, kurā atspoguļojas viņas ilglaicīgā interese par telpu, gaismēnu, ornamentiem un pagātnes radīto klātesamību.

Dita Lūse ir rīdziniece, profesionāla māksliniece ar izstāžu un konkursu bagātīgu pieredzi. Studējusi Latvijas mākslas akadēmijā un Ņujorkā. Saņēmusi profesionālas žūrijas novērtējumu kā labākā gleznotāja Kalkutā, Indijā. Guvusi starptautiskas žūrijas atbalstu kā Lielās balvas fināliste vienā no Āzijas lielākajiem mākslas gadatirgiem “Art Revolution Taipei” Taivānā 2015. un 2017. gadā. Savukārt 2016. gadā tur piedalījusies ar personālizstādi kā uzaicinātā māksliniece. 2016. gadā kā viena no 250 žūrijas izvēlētajiem māksliniekiem piedalījusies nozīmīgā starptautiskā mākslas pasākumā “Nord Art” Būdelsdorfā Vācijā

Glezniecībā viņu jau ilgāku laiku interesē gaismēnu raksti un rotaļas telpā, turklāt tādā, kur jūtama pagātnes elpa, kurā var sajust – jā, šeit daudzus gadus un simteņus pirms mums dzīvojuši cilvēki. “Domāju, ka savās bildēs, mūsdienu jēdzienos runājot, es no 2D mēģinu radīt 3D un kaut kādā mērā arī 4D, tāpēc, ka man ir ļoti svarīgi, lai būtu arī ceturtā – laika – dimensija,” māksliniece pastāstīja savas Liepājā pirmās personālizstādes atklāšanā. Turklāt laiks viņai gleznās būtisks divos aspektos. Viens no tiem ir tas, kas atspoguļojas gleznu sižetos, jo māksliniecei būtiski zināt un arī sajust, ka pa telpām, kas iedvesmojušas gleznot, staigājuši cilvēki, izdzīvotas dzīves, “ka ornamentos slēpjas pagātne”. “Kāpēc ornamenti?” Dita Lūse retoriski vaicā. “Tie labi palīdz parādīt telpu, telpas dziļumu. Un tas man palīdz radīt klusuma un vientulības sajūtu. Un tas kaut kādā mērā droši vien ir tas, pēc kā es pati tiecos. Ornamenti arī tāpēc, ka tie ievelk, tu seko ornamentam līdzi. Gleznojot un vēl vairāk – tā man gribas cerēt – skatoties uz tiem, var kaut kādā veidā aizmirsties, pabūt ārpus laika.” Lūk, arī otrs māksliniecei nozīmīgs laika aspekts.

Lai gan māksliniece gaismēnu tēmai iedvesmu rod arī Latvijā, piemēram, kāds motīvs ieraudzīts un sajusts Cesvainē, kāds Rīgā, tomēr izstādes “Siesta” gleznu gaismēnu rotaļas, ornamentu ritmi un motīvi rasti Dienvideiropas zemēs. Māksliniece ceļojumos dodas gan apzināti, lai redzētu kaut ko jaunu, gan atpūšoties un kaut ko pamanot nejauši. “Gleznoju tikai to, ko pati esmu redzējusi, neizmantoju svešas fotogrāfijas, bet uz vietas gan es negleznoju, jo mana tehnoloģija ir sarežģīta un laikietilpīga,” viņa paskaidro. Un Dienvideiropas zemes viņu urnā tādēļ, ka tur ir vairāk saules un tās gaisma ir spožāka. “Un man vēl joprojām patīk noskaņa, ko dod klosteri. Visos ceļojumos, kur mēs braucam, apskatos, kur ir klosteri. Protams, daudzi no viņiem ir tādi, kas nesakustina neko, bet ir tādi, kuros aizraujas elpa. Gaisā ir kaut kas tāds, kas visam liek izskatīties ar dziļumu,” Dita dalās savās izjūtās un pastāsta, ka biedrības nama galerijas centrālajā, no trijām daļām veidotajā gleznā redzams Tomāras klosteris Portugālē. Tiesa, grīdas flīžu raksti gleznai esot ņemti no citas vietas, taču šis klosteris savaldzinājis. “Bijām tur siestas laikā, visapkārt klusums. Tas (viņa rāda uz gleznu – I.K.) ir koridors, kur apkārt mūku celles, viņu guļvietas. Uz mirkli var iztēloties, kāda bijusi viņu dzīve. Tajā visā ir kaut kas satraucošs.”

Un kura ir Ditas sirdij vistuvākā dienvidu zeme? “Gadus desmit es nešaubīgi teiktu, ka Itālija,” atbild māksliniece un pastāsta, ka mazliet saprot arī itāļu valodu. “Bet mums bija ļoti skaists un satraucošs brauciens uz Spānijas ziemeļiem, basku zemi. Un es esmu drusku tā kā sašaubījusies.”

Tieši dienvidzemju iedvesmotās gleznas māksliniece izvēlējusies vest uz Liepāju pēc tam, kad pērnvasar apskatījusi biedrības nama galeriju un sapratusi, ka tai piemīt kamertonis. Taču liela un nozīmīga viņas gleznu daļa ir par citu gaismu – caururbjošo rentgenu. Šoreiz māksliniece tās izstādē neiekļāva, bet šis tēmas gleznas noteikti būs redzamas pēc gadiem diviem Ditas Lūses personālizstādē Liepājas muzejā. “Zinu, ka tie darbi varbūt uzrunā mazāk skatītāju, bet tā arī man ir ļoti svarīga līnija,” viņa uzsver.

Vēl pirms tam šoruden paredzama mākslinieces izstāde Rīgā. Un ziemā viņa strādā pie lielas rentgena darbu sērijas, tapuši seši divmetrīgi darbi. “Pagaidām man ir tādas sajūtas, ka neesmu izsmēlusi šo tēmu un nav jāmeklē, ko citu darīšu. Ik pa laikam es nomainu virzienu, bet šobrīd vēl gribas paiet dziļumā,” Dita saka par darbiem, kuru galvenajā lomā ir gaisma.

Izstāde “Siesta” biedrības namā apskatāma līdz 31. martam.

17Skatīt galeriju