Latviešu biedrības namā ir skatāma izstāde “Trauksmainais cerību un neziņas laiks”. Fotogrāfiju autors ir liepājnieks, kādreizējais Rīgas kinostudijas Kinohronikas operators Agris Dzelme. Kamēr dokumentālā kino operatori fiksēja vēstures pagrieziena punktus atmodas laikā, A. Dzelme ķērās arī pie fotoaparāta. Jo redzēja, ka tiek filmētas prominences un tauta, bet neviens nefiksē cilvēkus, kas to dara. Fotoizstāde ir piemiņa Latvijas neatkarības cīnītājiem. Tikšanās ar A. Dzelmi piektdien notika pirms Romualda Pipara dokumentālās filmas “Vēsture aiz kadra” pirmizrādes Liepājā. Gan izstāde, gan filma vēsta par cilvēkiem, kuri palikuši ārpus pašu nofilmētajiem unikālajiem kadriem.

A. Dzelmes fotogrāfijās Rīgas dokumentālo filmu studijas operatori un režisori strādā gan Tautas frontes, gan Interfrontes kongresā, iemūžina barikāžu ugunskurus un bruņumašīnas augusta puča dienās. “Tas bija vēsturiskais pagrieziena laiks, kuram mēs vēl visi esam liecinieki,” atklāšanā saka Latviešu biedrības nama vadītāja Vita Hartmane. “Ir cilvēki, kas to visu fiksēja, kuri fotografēja mūsu bailes un asaras.” Pirmajai fotogrāfijai ir norādīts gads – 1987. Jo Latvijas iedzīvotāju nostāja un vienota domāšana sāka veidoties jau ilgāku laiku pirms 1991. gada barikādēm. “Kad Latvijas cilvēki protestēja pret Daugavpils HES celtniecību un Dainim Īvānam sūtīja vēstules, to bija maisiem. Režisors Romualds Pipars par to sāka veidot filmu “Demokrātijas stunda”. Protams, to nolika uz plaukta. Par to ir pirmā bildīte,” vēsta A. Dzelme.

Izstādes centrā A. Dzelme nolicis kinokameru. “Kad beidza pastāvēt kinostudija, es maizes māti privatizēju, citādi to izmestu ārā. Kino muzejā tādas jau ir. Ar to var filmēt arī tagad. 35 mm filmas var dabūt analogajām kamerām,” viņš atklāj “Kurzemes Vārdam”. Kinodokumentālisti parasti strādā vieni paši. Bet laikā, kad notika daudzi svarīgi pasākumi, kad neviens nezināja, ar ko viss beigsies, vairākas dokumentālistu grupas strādāja kopā. “Konvas” kamerā iet apmēram 60 m filmas, kuras pietiek divām minūtēm. “Režisors ir tev pateicis, ko viņš gribētu redzēt. Tu redzi, ka ir kāds notikums, bet filmēt to īsti nevar. Tad es situ kinokameru padusē un sāku fotografēt. Tolaik bija grūti filmēt, jo emocijas pārņem, kad redzi, kā tauta dzied, visur ir sarkanbaltie karogi. Bet tev ir jāsatur kadrs, lai tas neelpotu un nekratītos. Tad es safotografēju daudzus kolēģus,” stāsta operators. “Kad 13. janvārī tanki Viļņā sabrauca cilvēkus, Juris Podnieks, kas ir fotogrāfijās redzams, to nofilmēja, paklusām pa nakti atveda uz Rīgu un palaida televīzijā. Tad sāka veidoties barikādes. Laikam jau kādam padomju varas gaiteņos bija ļoti liels zobs un nepatika. Jo Bastejkalnā tika nošauts operators Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne tika ievainots, vēlāk mira. Spriediet paši: 13. janvāris un 20. janvāris, vai tā ir sakritība vai ne. Un 1992. gadā Juris Podnieks gāja bojā tādos dīvainos apstākļos.”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 23. janvāra numurā.

#kvards-20180123-08#

20Skatīt galeriju