– Pastāsti, lūdzu, par savu debijas albumu!

– Par to biju domājis labu laiku, bet ierakstīšanas process bija ātrs, ar grupu izmēģinājām divas reizes.

Visgrūtāk bija vienoties par laiku, kad mēģināt un ierakstīt, jo grupā strādā profesionāls kontrabasists, pianists un bundzinieks, viņi katru dienu koncertē, ir aizņemti citos mēģinājumos un projektos.

Radošā ziņā mums grūtību nebija. Skaņdarbi ir sarežģīti, bet labi izrakstīti, tāpēc nevienam nebija jautājumu.

Vispirms radās skaņdarbi, tad nosaukumi. Tajos ietvēru sev zīmīgus sadzīves notikumus un pārdomas.

Džeza kompozīcijās jūtama citu stilu ietekme. Vēl neesmu ievērojis tradicionālu principu vispirms ļaut izskanēt tēmai, tad improvizācijai un atkal tēmai. Man patīk atrast jaunas džeza formulas.

Albumā ir deviņas kompozīcijas. Pirmā – “Cross-Country Ski Hop” jeb “Distanču slēpošanas hops”. Tā saucas rīta vingrinājums, kas momentā atmodina manu ķermeni un prātu.

Kompozīcijai “Ikyo Omote Tachi Waza Shomen Uchi” izvēlējos japāņu cīņas mākslas aikido tehnikas nosaukumu, jo ikdienā trenējos aikido.

Cits skaņdarbs nosaukts kā Dienvidamerikas indiāņu cilšu grupa nabikvari. Biju aizdomājies, ka Amazones džungļos un citviet ir vietas, kurās nekad neesam bijuši, tātad pasaulē vēl daudz ko varam atklāt! Līdz galam neatklāta sanākusi arī kompozīcija, tā katru reizi izskan citādi.

– Parīzē ieradies pirms pieciem gadiem. Kā tā reaģēja?

– Pilsētai neinteresēja, no kuras valsts un skolas esmu. Parīzē ir ļoti daudz talantīgu mūziķu, katrs grib būt pamanīts. Tur netrūkst mazu džeza klubu, kur katru vakaru notiek divi trīs koncerti.

Ir pamatīgi jāpūlas, lai izsprauktos līdz skatuvei.

Viegli nav, taču man ir svarīgi būt kopā ar mūziķiem, kas atbalsta, un Parīzē viņu ir patiešām daudz. Te netrūkst kolēģu, no kuriem iedvesmoties.

Bijuši lieliski koncerti un džeza sesijas ar trompetistu no Kubas, kontrabasistu un dziedātāju no Martinikas, mūziķiem no Irānas un Amerikas… Kultūru dažādība labi ietekmē gan mani, gan manu instrumenta spēli.

– Vai ieskanas arī Latvijas kultūra?

– Kolēģiem neesmu prasījis, bet domāju, ka latviešu mūzika uz mani atstājusi ļoti spēcīgu ietekmi.

Ar Latviju esmu, cik vien varu, –

katros Dziesmu svētkos, šogad Parīzē piedalījos Ances Krauzes un Jāņa Strazda programmā “Es esmu”, kopā ar franču akordeonistu koncertējām Latvijas vēstniecības Francijā rīkotā valsts svētku pasākumā.

Man sevišķi tuvas ir Imanta Kalniņa dziesmas, Emīla Dārziņa, Jāņa Mediņa, Jāņa Ivanova un citu klasiskās mūzikas komponistu darbi.

– Vai ārzemju kolēģiem esi piedāvājis mūsu tautasdziesmas?

– Esmu gan. Viens no interesantākajiem skanējumiem sanāca ļoti senai tautasdziesmai “Sadā, vīmo” līvu valodā. Pat pieredzējis ritma mūziķis momentā “neatkoda” tās taktsmēru.

Esmu piedāvājis interpretēt arī citas tautasdziesmas, rezultāts vienmēr sanācis interesants.

– Kad kļuvi par Lielās mūzikas balvas laureātu, tu man sacīji: “Ja gribu būt izcils, jāvar arī elli izturēt.”

– Būšu laikam pārspīlējis… Brīžiem gājis karsti, bet es to nesauktu par elli. Vairs nerunāju par izcilību, bet centieniem katrreiz izdarīt visu iespējamo, lai sanāktu, kā domāts.

Manuprāt, ir svarīgi tiekties pēc izcilības pilnīgi visā, ko daru,

piemēram, sportošanā. Dzīvē nav neviena parasta momenta.

– Kā ar pedagoga darbu? Tas ne katram padodas.

– Daru, kā protu, un, šķiet, sanāk aizvien labāk. Interesanti, ka no saviem audzēkņiem ļoti daudz mācos. Viņi nav profesionāļi, taču ir apbrīnojami aizrautīgi, tik dedzīgi grib spēlēt, ka burtiski dzirksteļo.

– Vai atdarini savus pedagogus?

– Gribētu, taču abi mani izcilie pedagogi – sitaminstrumentu skolotājs Emanuels Sēžurnē un džeza pianists Ēriks Vatsons – latiņu pacēluši ļoti, ļoti augstu.

Pie viņiem disciplīna brīžiem bija dzelžaina, tāda, kāda parādīta filmā “Whiplash” (latviski dublēta ar nosaukumu “Atsitiens” – I. V.). Es tik prasīgs skolotājs neesmu un negribu būt.

Man stingrība nāca par labu, jo ar patiku muzicēt un raksturu būtu bijis par maz.

Nezinu, vai bez prasīgiem pedagogiem būtu skaidri sapratis, kurā virzienā vislabāk strādāt.

Protams, ka man stingrība nepatika, bet, no otras puses, vissvarīgākos komplimentus esmu dzirdējis tieši no skolotājiem. Ēriks Vatsons apliecināja, ka daru ģeniāli un man jāturpina par katru cenu.

Biju saņēmis Lielo mūzikas balvu, uzvarējis Ineses Galantes talantu konkursā, spēlējis solo kopā ar Emīla Dārziņa mūzikas skolas simfonisko orķestri, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un “Sinfonietta Rīga”, piedalījies festivālos “Artissimo” un “Summertime”, kad sapratu: no Latvijas ir jāaizbrauc.

Gribēju mācīties spēlēt vibrofonu bet te man nebija skolotāja.

Mana skolotāja Dzintra Knābe, mamma, vibrofona privātskolotājs Andrejs Puškarevs ļoti atbalstīja šo lēmumu. Pieņēmu Emanuela Sēžurnē uzaicinājumu studēt Strasbūras Mūzikas un deju konservatorijā.

Pirmos divus gadus mācījos specializācijas ciklos tikai pie viņa, tad iestājos konservatorijā un pabeidzu džeza bakalaura programmu, tajā mans galvenais skolotājs bija Ēriks Vatsons.

Tālā nākotnē neskatos, jo daudz kas jāpaspēj tieši tagad!

Vissvarīgākais ir spēlēt pēc iespējas biežāk savu jauno albumu. Ja sākšu plānot jaunus projektus, tie izkonkurēs padarīto un pats izgaisināšu lielu darbu.

Idejas gan krāju – gribu komponēt, atkal spēlēt ar simfonisko orķestri…

Vizītkarte

Jānis Fedotovs

• Sitaminstrumentu spēles profesors Montesonas Konservatorijā Francijā.
• 2020. gadā absolvēja Strasbūras Mūzikas un deju konservatoriju.
• 2014. gadā absolvēja Dzintras Knābes sitaminstrumentu klasi Emīla Dārziņa mūzikas skolā.
• Ieguva Lielo mūzikas balvu nominācijā “Gada jaunais mākslinieks”.
• Uzvarēja konkursā “Ineses Galantes Talanti.LV”.
• 2012. gadā kļuva par X Itālijas sitaminstrumentu konkursa Fermo laureātu.
• Dzimis 1994. gadā Saldū.

Noklausies platformā “YouTube”!

JĀNIS FEDOTOVS QUARTET

• “Cross Country Ski Hop”
• “Baryon Acoustic Oscillation”
• “A Moment To Moment Practise”
• “Ikyo Omote Tachi Waza Shomen Uchi”

Albumu digitālā formātā piedāvā visas populārākās mūzikas straumēšanas platformas.

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: