Aizvadītās nedēļas nogalē Liepājā dažādu sarīkojumu piedāvājums bija pietiekami daudzveidīgs, lai katrs tajā varētu atrast ko sirdij tīkamu. Pludmalē pie pieminekļa bojā gājušajiem zvejniekiem un jūrniekiem ar pasākumu “Senās uguns nakts. Dainu skapis” noslēdzās šā gada festivāls “Via Baltica”, kurā beigu akords bija uzticēts vokālajai grupai “Framest”.

Sarīkojuma vietā ap ugunskuru ļaudis sāka pulcēties jau pirms deviņiem vakarā, un, koncertam sākoties, to skaits, visticamāk, bija mērāms simtos. Daudzi nāca kājām, citi brauca ar divriteņiem, daudz bija ģimeņu ar bērniem, un izskatījās, ka šis pasākums vieno paaudzes. Kaut arī diena bija vasarīgi silta, vakars daudziem lika tīties šallēs, ierauties kapucēs un meklēt vietu tuvāk ugunskuram.

Festivāla “Via Baltica” rīkotāja Dace Bluķe īsos vārdos atsauca atmiņā “Senās uguns nakts” vēsturi, kad Baltijas jūras krastos dzīvojošās tautas jau sirmā senatnē kūra ugunskurus, rādot ceļu jūrasbraucējiem. Šī tradīcija 1992. gadā no jauna atdzima Somijā un drīz guva atsaucību arī Igaunijā, Zviedrijā, Vācijā, Polijā un citās valstīs, mazliet vēlāk – arī Latvijā. Mūsdienās ugunskuri, ko iededz augusta pēdējās dienās, cilvēkiem atgādina par viņu atbildību jūras priekšā, simbolizē piekrastes ļaužu  vienotību un norāda uz vērtībām, starp kurām viena noteikti ir pietāte pret dabu.

Par to stāstīja arī grupas “Framest” muzikālā programma, kas veidota galvenokārt no tautasdziesmu apdarēm, līdz ar to tradicionālās melodijas un senie dainu vārdi skanēja pavisam citos ritmos, dzīvi un mūsdienīgi.  “Dzīvoš’ ilgi, ne tik ilgi, saules mūžu nedzīvošu, ūdentiņ(i)s, akmentiņ(i)s – tie dzīvos saules mūžu” – Rūtas Dūdumas balss ikvienam atgādināja par lietu kārtību pasaulē. Tāpat ieklausīties tautas vārdos aicināja dziesmas “Gulu, gulu”, “Romance” un citas. Jautrākām kompozīcijām klausītāji kustējās līdzi, lēnāko laikā skatus vērsa uz jūras pusi, kur krāšņa saulrieta atblāzma organiski papildināja koncerta noskaņu, tāpat kā dzirksteļu spieti, kas, piemetot ugunskuram pagales, uzlidoja augstu debesīs. Mūziķi ne tikai labi dziedāja, viņi arī jokoja, šķiet, pat nosalušajiem pasmaidīt lika grupas vadītāja Jāņa Ķirša nolasītie mūsdienu folkloras panti par e-vidi, īpaši par drošo paroli, kas sastāv no sešām zvaigznītēm.

Koncerta laikā klausītāju sastāvs mainījās, citi, negaidot beigas, devās prom, citi tikai tad nāca palūkoties notiekošajā, bet šī mainība apliecināja katra klātesamību – kaut uz brīdi pievienoties, kaut uz brīdi atbalstīt “Senās uguns nakts” sarīkojuma pamatdomu.

Ļoti skaists bija dzīvās uguns ceļš, ko veidoja abpus dēļu takai un celiņam līdz Kūrmājas ielai saliktās sveces – tās aicināja sarīkojuma dalībniekus nesteigties, vēl uzkavēties jūras tuvumā, un to viņi arī darīja.