Kapusvētkos godina dzīvi
Latvijas kultūras kanonā kapusvētki minēti līdzās Dziesmu svētkiem, dainām, Jāņiem un rudzu maizei. Saldus novada Ezerē šī tradīcija cero kupli, apgalvo zinātāji, tāpēc devāmies to raudzīt klātienē.
Ieva Vilmane, “Saldus Zeme”
"3K"
Saldus novadā mirušos piemin divas reizes gadā – vasarā kapusvētkos un novembrī svecīšu vakarā.
Atceres pasākumus rīko gan draudžu aktīvisti, gan pašvaldības kultūras speciālisti.
Viņi novērojuši tradīcijas izsīkšanu un beidzamajos gados vairs nebrīnās, ka dažos dvēseļu dārzos nesatiek nevienu dzīvu cilvēku.
Zigurds Turss mūsu pusē jau 30 gadus vada kapusvētkus, viņš apgalvo, ka visvairāk ļaužu pulcējas Ezeres pagastā.
Katra augusta trešajā sestdienā viņi ierodas uz piemiņas brīdi kādā no trim Ezeres kapsētām – Čāpu, Grīvaišu vai Griezes. Ne tik sen kapusvētki svinēti augusta trešajā svētdienā.
Ezeres kultūras nama ilggadējā vadītāja Liene Šteinberga atceras, ka gadiem nemainīto kārtību grozīja sabiedriskā transporta dēļ:
“Uz mūsu kapsētām sabrauc piederīgie no visa novada un daudz tālākām vietām, tāpēc nevarējām nesadzirdēt lūgumu pielāgoties sabiedriskajam transportam.”
Citādi kapusvētkos viss, kā ierasts – runātājs apcer dzīvību, nāvi un mūžību, ietur muzikālas pauzes, nosauc vārdā iepriekšējā gadā kapsētās apbedītos.
“Kad modē bija kapusvētkos aicināt mācītāju, vienu reizi pamēģinājām, bet cilvēki sacīja, ka laicīgie pasākumi patīk labāk,” turpina kultūras nama vadītāja.
Vēl senākos laikos gan bijis citādāk, apliecina Griezes kapos satiktais pensionārs Spodris Mēnesis.
“Pirmajās reizēs biju mazs un turējos mammai pie rokas. Toreiz aicināja mācītājus un neiztika bez Dieva vārda,”
viņš pakavējas atmiņās.
Lai gan Ezerē kapusvētki skaitās populāri, publika arī tur rūk. Pērn L. Šteinberga sadrukāja 250 kapusvētku lapiņas, šogad 200, un ar tām pietikšot visām trim kapsētām.
“Lapiņas mums bijušas vienmēr, agrāk tur bija pasākuma programma, bet tagad tās vairāk ir piemiņai – ar dzeju un atbilstošas noskaņas tekstu.
Vienmēr tiek norādīts, kurš konkrētajā gadā teica runu, dziedāja un muzicēja, obligāti jānorāda pasākuma datums. Jaunajai paaudzei lapiņas neko nenozīmē, bet vecāki cilvēki tās krāj,” zina ezerniece.
Griezē stundu pirms kapusvētkiem satieku Lauru Jukneviču no blakus pagasta. Viņai publiski piemiņas brīži kļuvuši nozīmīgi pēc vīra nāves, pirms dažiem gadiem Griezē mūžamājas radis arī dēls.
Vecajā kapsētā dus vēl citi zaņeniecei mīļi cilvēki, kapusvētkos atbraukusi ciemos pie visiem. Viešņas noskaņojums pavisam neikdienišķs – skumji priecīgs.
Mūsu saruna ieinteresē Lauras runātīgo vīramāsu Regīnu Baumani.
Viņa stāsta: “Man bija astoņi gadi, kad nomira tēvs. Bieži gāju mammai līdzi uz kapiem, lai viņu satiktu. Krusttēvs no Ilūkstes puses stāstīja, ka tur kapusvētkos cilvēki kopīgam cienastam sanes ēdienus un dzērienus, te neko tādu neatceros.
Mums ir tradīcija visai ģimenītei un manai skolasbiedrenei no Vecpiebalgas pēc kapusvētkiem satikties pie manis uz kārtīgām pusdienām.
Atcerēsimies aizgājējus un parunāsim par dzīvi. Un tā divas reizes gadā.”
“Sanāk lieli svētki!” iestarpina Regīnas mazmeita Enija. Viņa omi mudinot vai ik svētdienu atbraukt līdz kapsētai.
“Daudziem vienaudžiem kapi nepatīk, bet man liekas, ka te satieku opīti. Biju tikai gadu veca, kad viņš nomira,” meitene turpina.
“Jaunie jau atsvešinās no kapiem, bet daži manējie tomēr nāk. Piemēram, vienai mazmeitai šodien paliek 21 gads, ir atbraukušas draudzenes, tāpēc viņa jau vakar atbrauca opim aizdegt svecīti. Neviens nelika, pati izdomāja,” vecmāmiņas acīs iemirdzas prieka asaras.
Kapusvētkus Griezē ar dzimtas salidojumu apvienojuši arī simtgadnieces Martas Gulbes pēcnācēji no Ezeres, Skrundas, Rīgas un Jēkabpils.
“Šogad sanāca tā, ka mazmazbērni netika, esam tikai bērni un mazbērni,” mani ar savu, māsas un brāļa ģimeni iepazīstina ezerniece Olga Pūne.
Viņas mīļajiem kapusvētki uzjundī siltas atmiņas un raisa garas sarunas par tautas lietišķās mākslas meistares bagātīgo mūžu un personību.
Marta bijusi dzīvesgudra sieviete, tāpēc palicēji mīļuprāt atceras viņas padomus un izteicienus.
“Kad pirms 44 gadiem ienācu šajā ģimenē, vīramāte viedi pamācīja: jākustas kā teļa astei, tad dzīvē var kaut ko sasniegt,”
atceras vedekla Mārīte.
“Runājam arī par dzīvi un par to, kas katram iepriekšējā gadā noticis, kur bijuši, ko darījuši,” ieminas Olgas dēls Rinalds.
Zigurds Turss man reiz sacīja, ka nekur par dzīvi nerunā tik daudz, kā kapos. Ne bez nodoma viņš Griezes kapusvētkos pēdējos vārdus veltīja dzīvajiem: “Lai jums daudz spēka, izturības un veselības turpmākajos ceļos!”
Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši:
