Jūnijā saskaņā ar projekta plānu mums bija iecerēts pasākums ”Bards – tā ir diagnoze”. Kā neliels vienas dienas festivāls. Atkal – aicinājām daudzus, bet atsaucās nedaudzi, tomēr galu galā dalībnieku pietika vairākām uzstāšanās stundām un vēl beigās – dziedāšanai pie ugunskura. Dziedāšana un dzejas lasījumi notika Pegaza stallī, publikas jau krietni vairāk, nekā iepriekšējās reizēs.

Šis notikums atšķīrās ar to, ka skanēja vairākas valodas. Latviski dziedāja Z.Zālīte un M.Eistere. Bijām aicinājuši arī pilsētas krievu bardus un dzejniekus – tie bija atsaucīgāki, un tā skanēja N.Tihomirovas, O.Paulauskienes dziesmas un dzeja, Ļ.Solovjovas-Vareņik vārsmas krievu un ukraiņu valodā. Bija vēl citi, kuru vārdi nav palikuši prātā. Pasākuma beigu saldais ēdiens – ielu muzikants Virsaitis. Bet visemocionālākais bija Pētera Draguna dziedājums.

Ar Pēteri visi jau bijām iepazinušies 2003.gada Dzejas dienās, kad Jaunliepājas bibliotēkā notika viņa literārā tiesāšana – pie vainas bija toreiz tikko iznākušais krājums ”Inde”. Man bija tas gods būt dzejnieka aizstāvībai, Mincenhofs bija prokurors, Magdalēna – tiesas piesēdētāja. Kas kaujas laukā iepazīts, mūžam nav aizmirstams, tāpēc, zinot, ka Pēteris arī dzied, saucām barā. Tas bija Jāņu laiks, un acīmredzot – vēlēdamies izrauties no pilsētas, Pēteris ar visu ģimeni ieradās jau Līgo vakarā. Man tas ir atmiņā kā spilgtākais Līgovakars manā mūžā. Karostā notika starptautiskas čuguna figūru liešanas darbnīcas. Tieši Līgo vakarā kūra lielās čuguna kausēšanas krāsnis plača vidū un, izmantojot putuplasta veidnes, lēja čuguna skulptūras, dzirkstelēm šķīstot. Lielais čugunskurs. Neaizmirstams. Vakarpusē sāka līt, sākumā prātīgi, bet uz nakti – aizvien stiprāk un stiprāk. Čuguna lējēji nepārtrauca savu darbu, un nakts lietū viss čūkstēja un zibēja, slapjajā zālē un lapās atspīdot divkārt spilgtāk. Ir tādas lielas, bet vieglas plastmasas nojumes, zem kurām var pavietot galdu un sēdētājus. Nē, mēs nesēdējām – mēs pārvietojāmies ar visu nojumi pa laukumu, jo visur bija ko redzēt. Četriem cilvēkiem, turot katram pa vienai nojumes kājai, samirka tikai viena roka, bet vidū zem tās varēja paslēpties vēl kādi četri – tur vadājām Agitu Dragunu, viņas mazos puikas, ja vēl kāds uzprasījās – vai tad mums žēl. Kad piestūrējām nojumi pie Kalles, šis tik nosmēja – re, jumts atbrauca. Parasti tak mēdzot aizbraukt. Krietni sasmējāmies, plānodami došanos mājup ar visu jumtu – pa Atmodas bulvāri, pāri Kalpaka tiltam un tad līdz mājām, tomēr privatizēt balto brīnumu neuzdrošinājāmies. Tad jau otrā dienā tāpat būtu jābrauc atpakaļ, pa ielas vidu, jo uz ietves tādai nepietiek vietas. Aizvedām Dragunus uz naktsmītni, nolikām jumtu vietā un kājām bridām mājās… Izmirkstot līdz pēdējai vīlītei vai pat vēl vairāk.

Divas dienas vēlāk tai pašā laukumā parasts malkas ugunskurs dega pēc bardu pasākuma. Un dziedāšana turpinājās līdz krietnai tumsiņai.

Augustā notika ”Dzejas spēles”, ko vadīja Arnis Mincenhofs un Sandra Vensko. Citās telpās – Kinoostas otrajā stāvā, mazliet savādākā, ne tik sakārtotā telpiskajā vidē, varbūt arī tāpēc – vēl atbrīvotākā gaisotnē. Arnis un Sandra demonstrēja dažādus uzdevumus savas uztveres asināšanai, spēlei ar vārdu, ar ritmu, apziņas plūsmas atvēršanai. Tas, ko mēs tur darījām, pamazām sāka iezīmēt tās jaunrades darbnīcas, kuras jau sākotnēji bijām iecerējuši. Arī Dzejnieku namiņa pastāvīgie apmeklētāji pamazām vairojās, nāca paši, ņēma līdzi draugus, paziņas, stāstīja citiem par to, kas notiek Karostā. Viss notika tieši tā, kā iecerēts. Pamazām vien mūsu sākotnējai trijotnei izveidojās pastāvīgas attiecības ar Mortīciju jeb Mariju, Lieni Rūci, Mincenhofu, Baibiņu Saldenieci, Demianu jeb Artūru, aktieri Oskaru, Amandu Sleži, Daini Ozoliņu. Nedaudz vēlāk cits aiz cita pievienojās arī Silvija Sikorska, Jānis Hvoinskis, Aivis Grasmanis, Katrīna Kuduma, Andris Rozentāls, jaukais Liepājas rajona bariņš – Jancis Mackus, Daiga Kadeģe, Daina Vanaga. Tie visi bija mūsējie. Bet nākt varēja jebkurš un jebkurā reizē – mūsu pamatnostādne bija tāda, ka pie mums drīkst arī atnākt un klusēt. Klausīties. Runā tikai tad, ja vēlies. Kaut gan – vienu reizi sanāca, ka pavisam nejauši Baibiņa tika piespiesta runāt. Viņas interesēs.

Septembris – Dzejas dienas. Galerijā K.Māksla sadarbībā ar fotomākslinieku Vari Santu izvietojām dzejas – foto izstādi. Vara bildes tika papildinātas ar krītu uz sienas rakstītiem pantiem. Rūpīgi izmeklējām, pieskaņojām, izmantojām arī to Liepājas autoru tekstus, kuri uz namiņu nenāca. Atklāšanā visi bija aicināti būt klāt un lasīt, kā arī – atstāt autogrāfu ar krītu uz sienas zem saviem dzejoļiem. Izstādes laikā notika arī Kurzemes Dzejas svētki, kuriem toreiz bija pienākusi kārta notikt Liepājā. Viesi brauca uz Karostu namiņu lūkot. Izstāstījām padarīto, iecerēto, izrādījām savu valstību, grīda jau bija iebetonēta, bet nekā vairāk. Pegaza stallī viesiem bija iespēja runāt dzeju. Un apskatīt izstādi galerijā. Tur sanāca neliels starpgadījums, kāds bija sapratis, ka drīkst ar krītu uz sienas pie bildēm rakstīt savu rakstāmo katrs, kurš ienāk izstādē. Principā iebildumu mums pret šādu nostādni nebija, bet diemžēl ir raksturīgi, ka visur rakstīt un lasīt priekšā savus darinājumus visvairāk tiecas tie, kuriem varbūt vajadzētu mazliet kritiskāk izvērtēt savus darbus. Un tāpēc – bijām spiesti tīrīt nost.

JANA EGLE

________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].