Dzīve ir tāda, kāda tā ir. Vienmēr. Un dzīvē sanāk tā, ka kaut kas nesanāk. Pēc kāda laika darbošanās klubā Helikons, sapratu, ka neesmu tur nepieciešama. Aizgāju. Ar draugiem turpināju tikties tikpat bieži, bet ne vairs Helikonā. Reiz kādā aukstā dienā – pat neatceros, puteņoja vai lija (tas bija 2004.gada janvārī), mēs – divi jaunie dzejnieki Magdalēna un Valentīns, un es – ieskrējām apsildīt degunus un ausis Pedagoģijas Akadēmijas telpās.

Sēdējām uz soliņa pretī garderobei, runājām ne šo, ne to. Bija mazliet skumji. Te pēkšņi Valentīns teica – braucam uz Karostu pie Kalles. Vajag taču kaut ko sakarīgu darīt. Samulsām. Nevarējām atrast nevienu pamatotu iemeslu, kāpēc lai to nedarītu. Tādu patiešām nebija. Nu ko, sēdāmies autobusā un braucām prom. Un tad sākās.

Satikām Kalli un Kristīni galerijā K.Māksla. Īsti nesapratām, ko varam piedāvāt, bet zinājām, ka gribam kaut ko darīt. Nebija šaubu, ka vēlamies veidot atvērtu vidi literatūrai, kur var nākt visi, kas raksta, kas lasa. Vidi, kuru neierobežo statūti un biedra naudas, kur galvenais ir – tikties un tiekties. Uz kvalitāti, uz sapratni, uz izaugsmi, uz kopā būšanu. Kallem uzreiz bija piedāvājums – neliels namiņš Studentu rotas ielā. Viņš aizrautīgi stāstīja, kā tur būs, cik skaisti un mājīgi. Jau apspriedām iespējamo nosaukumu, un kā viens no variantiem pavīdēja Dzejnieku namiņš. Šķiet, ka jau tajā pirmajā reizē mēs turp aizgājām. Varbūt arī ne pirmajā, bet katrā ziņā – atverot mājiņas durvis, viss, kas tur gadu desmitiem bija ticis stumts un tūcīts iekšā, gāzās mums virsū. Veci dzelži, kaut kādi koka gabali, salauzti krēsli, padomju laika planšetes ar saukļiem, krūzītes, tējkannas, bojāts inventārs, visādi nenosakāmi štrunti, vecas fotogrāfijas… Pat vienu soli spert iekšā nebija iespējams. Nebija kur. Ja pirms mājiņas aplūkošanas Kalles stāstītais par gaišo nākotni šķita visnotaļ reāls, tad ieraugot tā brīža realitāti, palūkojos vēlreiz tā uzmanīgāk uz cilvēku, kurš bija iecerējis, manuprāt, neiespējamo. Nekas, izskatījās normāls. Vēlāk, kad viss bija izvākts, izrādījās, ka grīda ir pilnīgi sapuvusi, kādu brīdi tās vietā bija ar kāju sataustāma, nomanāma bedre, bet ne saskatāma, jo visi logi bija aizklapēti ciet, acīmredzot – lai neviens nemaz nemēģina iznest tos dārgumus, kas tur bija noglabāti. Bet pie paša namiņa es vēl savā stāstā atgriezīšos. Sākums bija citur.

Neatceros, vai jau tajā reizē mājup gājām kājām. Bet parasti gan tā darījām. Tas pats tilts, pie kura astoņdesmitajos gados bija jāiziet caurlaide, tagad jau Kalpaka tilts, toreiz darbojās, un arī daža laba gaidīšanas reize, kad tilts izrādījās atvērts kuģu caurbraukšanai, nelikās par ilgu vai garlaicīgu. Katrā ziņā – todien prom devāmies mazliet neskaidru, tomēr cerīgu nākotnes nodomu pievilguši. Bez konkrētu datumu vai laika apjausmas, kad tad īsti sāksim. Protams, varu kļūdīties ar dienām un laikiem, bet man atmiņā palicis, ka jau nākamajā dienā zvanīja Magdalēna un teica – Kalle dod ziņu, ka jāraksta projekta pieteikums Kultūrkapitāla fondam. Katrā ziņā – viss notika ļoti strauji. Es jautāju – kad ir termiņš, pilnīgā pārliecībā, ka laika pietiks. Aizparīt no rīta Kristīne brauks uz Rīgu un aizvedīs, tā ir pēdējā diena – man atbildēja Magdalēna. Tā viņai esot Kalle teicis. Nenoticēju. Ari Magdalēna šaubījās, tāpēc gājām iekšā KKF interneta mājas lapā pārliecināties, ka mūs nes cauri. Bet – izrādījās, ka projektu pieteikumu iesniegšanai tiešām atlikušas divas dienas… Nu, ko. Sanācām pie manis (jo man vienīgajai bija dators), un ķērāmies pie lietas. Tas bija jautri. Jau šai brīdī projektu tā arī nosaucām – Dzejnieku namiņš. Iecerējām divus pasākumus mēnesī – mēneša otrajā un pēdējā sestdienā. Pirmais pasākums – pašu satikšanās un meistardarbnīcas vai lasījumi, tātad darbs ar jaunradi. Mēneša beigās – kāds viesis vai tematisks pasākums par literatūru. Saplānojām darbu divpadsmit mēnešiem. Kaut kur pietrūka ideju, kurus literātus varētu uzaicināt ciemos. Paši smiedami, ierakstījām – tikšanās ar Dienvidāfrikas cilšu dzejniekiem… Kas to zina, kāda ietekme uz mūsu viesu un mūsu pašu tālākajiem likteņiem izrādījās šim jokam. Un, lai cik dīvaini neliktos – laika trūkuma dēļ mums pašiem šķita, ka šo to esam sadomājuši par daudz, ka diez vai to izdosies realizēt tikpat viegli cik uzrakstīt uz papīra – tomēr nerealizēta projekta izpildes termiņa laikā palika tikai šī tikšanās ar afrikāņiem.. Kaut gan – Rokpelnim Karostā tā nudien aizgāja tieši gar degunu. Bet par to tālāk.

Ne pārāk saspringti gaidījām KKF lēmumu. Likās – tik sasteigti darinot pieteikumu, nez vai būs lemts to realizēt ar fonda naudas atbalstu. Uzsākuši darbību mēs būtu jebkurā gadījumā, tomēr šis atbalsts varēja paplašināt mūsu darbības loku, ļaujot uzaicināt viesus no tālākām vietām – apmaksājot ceļa izdevumus, naktsmājas utml. Un – jā! Mazliet pat apjukām, uzzinot – atbalsts ir saņemts.

JANA EGLE

______________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].