Svētdiena, 19. maijs Sibilla, Teika, Lita
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Karostas stāsts. Viss notiek.

Karostas stāsts. Viss notiek.
06.11.2008 15:28

Atslēgvārdi

Sākumā mūsu bija maz. Darītāji – tie paši trīs jau nosauktie. Un it kā nejauši, it kā vienojoties – darbi tika sadalīti. Valentīns rūpējās par reklāmu, par iemūžināšanu, arhīvu, Magdalēna vairāk uzmanības pievērsa vides sakārtošanai uz vietas – Karostā, sarunāja telpas, vienojās par naktsmītnēm, ja nepieciešams, kārtoja naudas lietas.

Es galvenokārt veicu organizatorisko darbu ar pasākumu dalībniekiem – sazvanījos, vienojos, sagaidīju, pavadīju. Kaut arī neturējāmies strikti katrs pie tā, reizēm ērtāk bija kaut ko paveikt citam, tad arī tā notika. Idejas nāca no visiem vienādi – visi trīs bijām ar samērā izspūrušu domāšanu. Tā kā Dzejnieku namiņā tīri fiziski nebija iespējams tikt iekšā, pirmie pasākumi notika Atmodas bulvārī K.Māksla galerijas mājā – tās ziemeļu galā, kur pēc tam izveidojās skatītava-lasītava. Mūsu pirmais viesis – Olafs Gūtmanis ieradās uz sarunu 2004.gada martā. Uzsākt savu darbību ar Olafa viesošanos mums bija kā bāka, kā goda zīme, kā svēts pienākums. Kad rakstījām projekta pieteikumu, nepieciešamās divas rakstiskās rekomendācijas mums sniedza tieši viņš un G. Šnipke. Paldies viņiem.

Jau pirmajā pasākumā gandarīti vērojām, ka sāk veidoties vide un atmosfēra uz kuru esam nolēmuši tiekties. Mūsu nebija daudz, fotogrāfijās saskaitām ap 12-14 seju. Mēs gribējām nojaukt jebkuras robežas starp to, kurš atnācis lasīt, dāvāt savu tekstu klausītājam, un to, kas ir klāt tai brīdī  kā saņēmējs. Izskatījās, ka sanāk. Lasījumi mijās ar diskusijām pavisam brīvi un atraisīti. Jau pirmajā reizē izveidojās tradīcija – kaut arī tikšanās nenotiek Dzejnieku namiņā, doties turp pirms vai pēc pasākuma un arī tur runāt dzeju. Namiņa vidū ir tāda brīva telpa, kas nav paredzēta dzīvošanai – drīzāk kā šķūnis, stallis vai noliktava. Dzirdējām runājam, ka tur savulaik zirgi turēti, bet vai tas ir tiesa, vai tikai izrunāts – tā arī nav izdevies noskaidrot. Bet mēs to iesaucām par Pegaza stalli. Un šai Pegaza stallī arī katrs pasākumu viesis runāja. Kamēr netikām pašā namiņā. Pirmais bija Olafs. Viņam sekoja daudzi.

Sākumā mēģinājām realizēt arī iecerētās jaunrades darbnīcas – tikšanās mēneša pirmajā pusē, taču neizdevās. Personiski aicinājām tos jaunos ļaudis, par kuriem zinājām – viņš raksta. Viens otrs solīja atnākt, tomēr neieradās. Pēc pāris reizēm, kad bijām tie paši trīs un vēl kāds viens vai divi nejauši ieklīdušie, šīs idejas īstenošanu atlikām vēlākam laikam. Un tā arī bija – visam ir savs laiks.

Otrs pasākums tā paša gada aprīļa beigās – ”Dzeja tīmeklī”. Mans darbiņš bija interneta lapās sameklēt un uzaicināt uz Liepāju ļaudis, kuri regulāri publicē savus tekstus internetā ne ar īsto vārdu, bet lietotājvārdu jeb niku. Meklēšanas darbs bija ļoti interesants – uzrunāt cilvēku publiskajā virtuālajā vidē un cerēt, ka viņš atrakstīs uz norādīto e-pastu, lai vienotos par iespēju atbraukt un piedalīties. Daži neatbildēja, bet tie, kuri atbildēja – ieradās visi. Neiztika arī bez pārsteiguma – aiz nika, kurš rakstīja draiskus, puiciskus, bet labus, reizēm asprātīgus un reizēm smeldzīgus dzejoļus, un kuru es biju iztēlojusies kā Rīgas puiku ap 20, izrādījās noslēpies Liepājas aktieris Ēriks Vilsons. Iepazināmies ar Valdi Jansonu, kurš raksta haikas un ir izveidojis haiku mājas lapu. Ieradās arī jaunie autori no Rīgas – Ulvis Zirnis, Svens Kuzmins un Ilvija Bloka, kura ļoti uzskatāmi demonstrēja gotisku vizuālo tēlu, uzvedību un lasīja atbilstošus tekstus. Diskusijas šajā reize izvērtas īpaši karstas – runājām par publicēšanos internetā, par lietotājvārdu nozīmi – cik būtiski ir slēpt vai atklāt savu identitāti. Tas bija laiks, kad interneta vide tomēr vēl nebija ieņēmusi tik lielu vietu mūsu sadzīvē, un domas dalījās.

”Dzejas deja” – tāds bija nosaukums 29.maija pasākumam, kur pārī ar Liepājas dzejnieci Guntu Šnipki tekstu dejā ievirpuļoja dzejas grands Jānis Rokpelnis. Tiem, kas ir dzirdējuši viņa lasījumus, izmantojuši iespēju ar viņu parunāt par dzeju, par dzīvi, par politiku, tiem man nekas nav jāstāsta – Rokpeļņa lasījumu dziedošais, grandiozais skanējums nav vārdos izsakāms. Arī par sadzīves un pasaules norisēm Jānim vienmēr ir bijis savs neatkarīgs viedoklis, kurā viņš labprāt dalās ar klātesošo publiku. Viņu saruna ar Guntu – divu inteliģentu valodas meistaru pingpongs ar vairākām bumbiņām reizē – bija patiess baudījums. Bet te gribu atkāpties no veiksmju uzskaitījuma un atgriezties projektā ierakstītajā, bet nerealizētajā daļā.  Tā bija sanācis, ka vienlaikus ar Rokpeļņa kunga viesošanos Dzejnieku namiņā, Karostā notika kāds paliels kultūras festivāls, kurā piedalījās dalībnieki no visas pasaules. Telpas, kur būtu varēts izguldināt cienījamo dzejnieku vienatnē, neatradās. Bet satraukumam neesot pamata – lai mēs ejot pie K@2 nama dežurantes, tur noteikti ierādīs gultas vietu. Tīra gulta, visas labierīcības, no rīta pieejamas brokastis, viss labākajā kārtībā, tikai naktsmītni nāksies dalīt ar kādiem citiem ļaudīm. Dežurante papētīja savu sarakstu un bezierunu tonī noteica – Jānis Rokpelnis, jums gultas vieta piešķirta istabiņā, kur mitinās afrikāņu tamtamu folkloras kopa… Astoņi puiši un jūs. Rokpelnis izskatījās visai apjucis. Īsti nepaskaidroja, bet laikam bija iedomājies, ka šos tamtamus Āfrikas puiši neizlaiž no rokām pat miegā. Diemžēl šo ekstru viņam tomēr nesanāca izbaudīt. Zēni bija aizbraukuši kaut kur koncertēt ar nakšņošanu un atslēgu paņēmuši līdzi. Kas zina, varbūt starp viņiem tiešām bija kāds dzejnieks? Mākslu skartie bieži kalpo vairākām mūzām. Kopā ar to pašu dežuranti izstaigājām visu māju, visas iespējamās telpas un kādā no tam atradām dīvānu. Blakus telpā – plīša lācīti pagalvim… Kaut kādu segu, kaut kādu pārklāju un tā arī atstājām dižo dzejnieku nakšņot… Līdz šim brīdim nevaru saprast un pārmetu sev – nu, kāpēc es nepiedāvāju naktsmājas? Man taču liels dzīvoklis. Otrā rītā dzejnieks bija stipri neizgulējies un apslimis, un iecerētās pastaigas pa Karostu vietā izvēlējās tūlītēju došanos uz Rīgu. Pavadīju. Bet, paldies Dievam, kad aicinājām citreiz – brauca atkal.

JANA EGLE

_________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz