Romāna fragments. Tūkstot deviņi simti septiņdesmit ceturtā gada septiņpadsmitajā jūlijā saule virs Kobustānas lec tieši četros piecpadsmit. Lai gan patiesībā tas tikai tā izskatās, ka viņa lec. Pirms daudziem tūkstošiem gadu – tad gan Saule ielēca laivā tūlīt pēc tam, kad norietēja Kaspijā un visu nakti irās pa zemes apakšu uz zemes otru malu, lai tikai paspētu atkal Austrumos uzlēkt laikā.

Tagad tas ir vienkāršāk. Tagad Zeme jau pati griežas ap savu asi, un tādēļ arī tik pakāpeniski aust mierīgi rīti, jo, tikko debesmala iekrāsojas – zeltīti dzeltenīga vai sārta, nakts sāk atkāpties, atstājot aiz sevis dūmakaini zilganu nokrēsli, caur kuru tad asās līnijās iezīmējas tumšāk zili kalni un tumšāk zilas izžuvušu upju gultnes, gravas un lieli, un mazāki dubļu vulkāni.

Ik palaikam kāds no tiem izmet skaļu un staipīgu burbuli, kamēr miklais māla klons ap krāteru pakāji plaisā un reizēm ir notriepts ar kaļķiem. Dažviet apkārtējo kalnu gali arī ir notriepti ar kaļķiem, kas, izspiesti no pazemes, tagad kalst saules staros, kad tā ir uzkāpusi zenītā.

Kad saule jūlija vidū uzkāpj zenītā, izdegusī stepe starp tām pašām gravu skaidrajām līnijām un vulkānu konusiem sāk krāsoties brūna, toties kaļķu kārtiņa šur tur virsotnēs iemirdzas balta gluži kā tādi Kilimandžāro ledāji.

Kilimandžāro kalnos esot nosalis kāds apmaldījies leopards, bet tas notika Tanzānijā.

Kobustānai ir savas lauvu, aļņu un meža cūku bilžu galerijas, kuras cilvēki ar bronzas nažiem grieza klinšu sienās toreiz, kad šo dziļo gravu un izžuvušo upju pasauli klāja biezi tropiski meži, bet šodien Kobustānā klintis neviens vairs netetovē. Tās lauž akmens lauztuvēs. Naftu pumpē tāpat kā visur citur ap Baku, taču Kobustānā vēl ir cietums.

Tetovētas klintis, Kobustānas cietums un dziedošs akmens – Gavaldašs, tāds šodien ir saturs ciemam izžuvušo upju zemē ar kuru tas atšķiras no daudziem citiem ciemiem, kas drūzmējas ap Baku – pilsētu ar Bailovskas zemesragu, kurš līdz ar savām kuģu piestātnēm, naftas torņiem un pilsētas burzmu tālu iestiepjas Kaspijas jūrā.

Pirms simts gadiem uz Bailovskas zemesraga sešas Kaspijas karaflotes kazarmas pārbūvēja par Baku cietumu un simts gadu laikā Bailovskā nekas daudz nav mainījies – pirmā korpusa otrais stāvs sievietēm, piektais korpuss nāviniekiem, trešais – vienkārši noziedzniekiem un tā joprojām, kā jau cietumā ar deviņi simts vietām, kur tiek turēti vairāk kā divi tūkstoši ieslodzīto.

Tūkstošs deviņi simti septiņdesmit ceturtā gada septiņpadsmitajā jūlijā Bailovskas iepriekšējās izmeklēšanas izolatora maiņas dežūrvirsnieka vadībā jau kopš agra rīta tiek formēts ieslodzīto etaps uz Kobustānas cietumu. Trešā korpusa gaitenī, kur starp sūnu zaļām sienām, betona grīdu un augsti balsinātiem griestiem parasti garlaikojas klusums, šorīt uzraugi ver vaļā kādreiz zili krāsotas, tagad norūsējušas kameru durvis, pēc saraksta izsauc zekus, skalda komandas, zeki nesteidzīgi pilda pavēles, – rokas aiz galvas…!…Uz priekšu…!… Ar seju pret sienu…!-

Sitieni un lamas atbalsojas visā koridorā.

Arī trīssimt divpadsmitās kameras ieslodzītie beidzot saklausa koridornija apkalto zābaku soļus aiz savas hatas durvīm. Pirms atvilkt durvju bultas, uzraugs pa novērošanas actiņu ierasti pārlaiž skatu daudzstāvu nārām un acumirklī zekiem kļūst skaidrs, ka viss notiks tieši šodien un tūlīt kādu no viņiem izsauks, lai pievienotu etapam, kurš dosies uz turpmāko soda izciešanas vietu. Neviens tā īsti nezin tieši uz kurieni šodien ir etaps. Ir tikai nojauta, bet tomēr lielās neziņas vietā beidzot parādās kaut kas konkrēts. Sākas rosība un kamerā izgaist saspringtā nedrošība, kuru starp vīriem jau vakar bija iesējis balandieris, kad reizē ar smirdošo, dzeltenīgi oranžo zupu zekiem pienesa jaunumu par gaidāmo pārsūtīšanu, kas it kā notikšot šajās dienās vai nedēļās, un nekas nav sliktāks par gaidīšanu.

Neviens zeks nekad neatzīsies, cik uzvilkts viņš jūtas pirms kārtējā etapa, kaut arī tas būtu piektais, vai desmitais viņa termiņa etaps pēc kārtas. Katra pārsūtīšana uz jaunu cietumu vai zonu nozīmē vēl vienu cīņu par savu vietu hierarhijā un nav svarīgi, kas tu esi bijis iepriekš – citā kamerā. Lai gan arī tā nav taisnība.

Patiesībā – ja kaut reizi esi kaut kur ticis pazemots, tad tavs apkaunojums kļūst par zīmogu pierē, kurš ceļo līdz no cietuma uz cietumu, no zonas uz zonu. Centīsies noslēpt, to uzzinās. Kāds cits šo patiesību atnesīs un tad beigas, ja esi melojis, ka iepriekš neesi bijis gailis.

– Ieslodzītais Atahan Halilov!

-Es!- No škonku augšējā stāva atsaucas kāds divdesmitgadīgs, kalsns puisis ar iekritušu seju, kumpu degunu, kurš reizē ar bieziem, ataugušiem matiem veidotu gandrīz vai dižciltīgus vaibstus, taču šobrīd deguns it kā izaug no gludi skūtas galvas un izskatās ērmīgi liels.

-Ar mantām uz izeju!

Atahans cenšas veikli pildīt pavēli, lec, vai drīzāk nokrīt no augšējās nāras, atver taburku, veicīgi met maisā zeka ikdienai tik vajadzīgās lietas – pāris komplekti veļas, blociņš, emaljas bļodiņa ar sarkanu rozi sānos un vēl dažādi sīkumi, bet uzraugs garlaikoti visā noskatās, un pirksti viņam rotaļājas ap vienīgo taisnību, kurai šeit ir nozīme, un tas ir steks pie viņa formas bikšu sāniem.

Patiesībā jau bļodiņa ar rozi nav pirmās nepieciešamības lieta. To tūlīt pēc aresta sieva viņam galīgā apjukumā atnesa uz īslaicīgās aizturēšanas vietu kopā ar citām tik pat nevajadzīgām mantām. Tas bija vesels kalns ar dažādiem priekšmetiem un drēbēm, kuru Nataša toreiz sakrāva uz dežuranta galda un viņš tās izšķiroja – neatļautās mantas atdeva, bet bļodiņu ar rozi tomēr atstāja, un tā šobrīd ir Atahana vienīgā dārglieta, uz kuru viņš stundām ilgi var skatīties, pārceļoties pagātnē, lai tur tagad dzīvotu savu dzīvi tālāk.

Atmiņas par pagātni, tas arī ir viss, kas šobrīd Atahanam pieder. Līdz tiesai, līdz spriedumam vēl bija cerība.

Par gaili Atahans Bailovskā nekļuva. Šo elli viņš šodien atstāj ar iesprāgušām ribām un atsistām pēdām, bet tas nav zeku darbs. Zeki hatā Astahanu pierakstīja sāpīgi, taču civilizēti. Bezpriģelu sarīkoja uzraugi un izmeklētāji. Divus mēnešus vilkās izmeklēšana un divus mēnešus viņi centās no Atahana izsist sev vajadzīgo atzīšanos. Tad beidzot tiesa un spriedums – trīs gadi cietumā, septiņi zonā. Kopā iznāk desmit gadu aiz restēm.

 Pēc sprieduma nolasīšanas Atahans lūdza advokātam nodot sievai zīmīti, kurā aicināja Natašu aizmirst viņu, bet patiesībā cerēja, ka tā nekad nenotiks.

Cieši sažņaudzis mantu maisu kreisajā rokā, ar labo Atahans pamet atvadas pacaniem un taisās uz izeju, bet Saņka no blakus škonkas kliedz pakaļ, – Ромео, запомни! В новой квартире захочется гусю шею поламать, беги на толкан. Непозорь нас!

Hatā smiekli.

 – Zīdaiņi !- koridornijs aizcērt kameras durvis un ar troksni aizstumj aizbīdņus.

Atahans nostājas gaiteņa pretējā pusē ar seju pret sienu. Rokas aiz galvas, kājas plati. Drukns pusmūža praporščiks, etapa priekšnieks, nesteidzoties pēc kārtas apskata ieslodzītos, kurus dzīvus ir jānogādā līdz Kobustānai. Viņu pavada Bailovskas dežūrējošais virsnieks. Katrs zeks, pie kura priekšnieks apstājas, nosauc savu vārdu un uzvārdu. Praporščiks atrod viņu sarakstā, pārlaiž pieredzējušu skatienu ieslodzītajam, – sūdzības ir? Parasti nav, bet, kad konvoja priekšnieks pienāk pie Atahana, Atahans caur pieri paglūn dežūrvirsniekā un tad skaļi saka -ir sūdzības!

– Кonkrētāk!

Atahans, novelk kreklu, paceļ rokas virs galvas, stiegrainais augums ar pūlēm iztaisnojas tā, lai labāk būtu redzami melni asinsizplūdumu pleķi uz muguras ap nierēm un sasistajiem sāniem.

-Kurš tev tā – pa baterijām nodeva dēls? Ribas veselas?

– Гайдамаки, кто ещё... – Atahans pamet skatienu uz dežūrvirsnieku.

Tad viņš apsēžas uz grīdas, sāpēs viebdamies, velk nost kurpi, un pastiepj pret praporu savu no sišanas uzpampušo, violeti bezformīgo, pliko pēdu.

– Kad sita pa pēdām, mīzu asinis, bet to pat nepamanīju.

– Его в больничку а не в блок. Невозьму! – konvoja priekšnieks tikai konstatē faktu pret kuru nav argumentu, bet Atahans savu kāju joprojām tur augstu izslējis un bāž to dežurvirsniekam tieši degunā.

Vecākais leitnants riebumā novēršas, – aizvāc pleznu, kropli!-

Taču problēma paliek. Bailovska ar ieslodzītajiem ir pārpildīta līdz augšai, un tieši tāpēc par šo etapu ir nepārprotama cietuma priekšnieka pavēle – visi ieslodzītie, kuri jāsūta uz Kobustānu ir arī jāaizsūta, taču konvoja priekšniekam ir tiesības nepieņemt zeku, ja sāk likties, ka viņš nepārcietīs ceļu un atstiepsies līdz gala punktam. Tāpēc virsniekam ir jāapvaldās un, it kā nomierinājies, viņš pēc mirkļa indīgi pajautā, – ko tev vajag, lai kļūtu vesels, ieslodzītais Halilov?

-Tēja un cigaretes. Obščagam un pašam arī!

Atahans ir gatavojies šim mirklim. Pagājušajā naktī Saņka no hatas stāstīja, ka dažreiz tā notiek – ja zeks par daudz piesists, bet no viņa ir jātiek vaļā. Tad ar administrāciju varot patirgoties, un, klausoties Saņkā, Atahans saprata, ka tieši tā arī rīkosies, ja viņš būs tas, kuru rīt nosūtīs ar nākošo etapu, taču viņš to nedarīs cigarešu dēļ…

Cigaretes ir tikai iemesls, forma kādā nokārtot savus rēķinus. Divi mēneši pazemojuma – tas kaut ko maksā un vecākais leitnants to saprot. Arī gaitenī tāds klusums, ka liekas – var sadzirdēt rokas pulksteņa tikšķi uz virsnieka rokas, un, jo garāka ievelkas pauze, jo nožēlojamāks izskatās virsnieks. Viņš ir bezspēcīgs pat praporščika priekšā, kurš nepiekāpsies, jo nevēlas sev liekas problēmas. Vecākais leitnants beidzot saņemas, kāpj sev pāri un dod rīkojumu kādam no uzraugiem, -aizej, ieber viņam puskilogramu tējas un paķer bloku cigaretes! – Bet  Atahanam saka , – tu esi par jaunu, lai saprastu, ko esi ievārījis, taču par visu ir jāatbild. Tagad tu būsi Kobustānas gailis. Es tev to apsolu!

Šos vārdus dzird visi, kas atrodas gaitenī, bet praporščiks tikmēr no planšetes izņem tīru papīra lapu un raksta:

”Es, ieslodzītais Atahans Halilovs ar parakstu apliecinu, ka, neskatoties uz slikto veselības stāvokli, labprātīgi piekrītu etapam maršrutā Bailovskas izmeklēšanas izolators –  Kobustānas cietums.”

Rakstīšana gan etapa priekšniekam īsti nepadodas, taču, kad viņš beidzot tiek līdz beigām, Atahans paraksta lapu, kura pēkšņi ir kļuvusi par dokumentu un, sagaidījis, kad atnes tēju un cigaretes, atdod noslēgto līgumu konvoja priekšniekam.

–Tы бытии  парень!– prapors iebāž papīra lapu atpakaļ planšetē, bet ejot tālāk, nosaka, – tikai nepārspīlē! Lauzīsi kaklu, -taču konvoja priekšnieks varēja arī neko neteikt, jo pavisam maz pietrūkst, lai Atahans sāktu nožēlot to, ko nupat kā izdarīja. Viņš nekad nav bijis pirmais sitējs savā klasē, savā rotā, uz savas ielas, taču katram pienāk reiz brīdis, kad ir jānorēķinās, ja saproti, kas ir pašcieņa un Atahans ar pogainajiem šodien norēķinās.

Pēc atdotā parāda viņš jūtas tīrāks un arī diezgan turīgs. Puskilograms tējas un desmit paciņas cigarešu ir viņam mantu maisā, bet cietumā šīm lietām ir īpaša vieta. Tie ir gan vitamīni, gan nauda, gan stils, bet reizēm arī sākums traģiskam stāstam.

 Sevišķi cigaretes. Atahans nesmēķē, bet ir redzējis, kā mokas zeks bez tabakas. Vājākam tas nozīmē kritienu, dažreiz pat beigas. Par paciņu Prīmas viņš mazgā veļu, par pāris cigaretēm izslauka grīdu, par cigaretes galu uzvāra ūdeni. Un cilvēks pamazām nolaižas līdz šniram reizēm kļūst pat par gaili.

Atahans mokas ap novilkto kurpi. Beidzot viņam laimējas to uzvilkt, taču koridornijs, kurš nupat kā skrēja pēc tējas, ar steku jau sit viņam tieši pa aknām, – celies, kropli!

 Atahans, atspiedies ar muguru pret sienu, steigšus slienas kājās.

-Ātrāk!- steka gals iebrauc viņa saules pinumā.

 Atahans aizrijas un sakņūp uz grīdas.

-Uzcienāsi ar cigareti ?!– uzraugs ņirgājas un priecājas par to, kā Atahans sāpēs izliec muguru, kad viņš ar steku tam atkal nodod tieši pa nierēm, taču tad arī rimstas, jo tepat netālu ir etapa priekšnieks.

Atahans pieceļas, paņem savu mantu maisu, un, kareivju dzīts, streipuļo uz boksu – kameru, kur pirms katra etapa tiek vākti vienkopus ieslodzītie.

Tikko Atahans pārkāpj slieksnim, boksa durvis aizkrīt un liekas, ka nav nekā cita vairs, kā tikai blāva tumsa, kas gluži kā migla gulstas visapkārt, bet pēc brīža tomēr acis sāk pierast pie biezās krēslas, kuru kliedē tikai vārga gaisma, kas plūst pa šauru ventilācijas lūku virs boksa durvīm no koridora puses.

Pamazām iezīmējas kameras sienas. Tās nav garākas par desmit metriem. Gar vienu boksa malu stiepjas šaurs, iebetonēts sols, uz kura rindā sasēdušies tie zeki, kas šeit nokļuva pirmie. Pārējie satupušies uz grīdas, pēc iespējas tālāk no ziemeļiem – stūra, kur iekārtota atklāta ateja. no kuras plūst hlora un urīna smaka, taču nevienu tas netraucē. Šeit sarunājas…

–Кольку закрили?

-Он гдето там на “Югах”.

– Там во вшах  все погрязли…

Sarunas raisās viegli – zeki apmainās ar jaunumiem, pirms atkal šķirsies un izklīdīs pa citiem etapiem, citām zonām un cietumiem. Dažreiz boksos pirms etapa gadās arī pa kādai razborkai, ja nejauši satiekas fufližņiks ar kreditoru, taču šoreiz viss rit mierīgi. Skan smiekli, kāds stāsta anekdoti.

Atahans, atslīgst uz grīdas blakus vecākam vīram un ar rokām apņem ceļus. Viņš ir pārguris un sapņo par brīdi, kad beidzot nokļūs Kobustānā, tiks tur pierakstīts jaunajā hātā, un varēs beidzot atlaisties uz savas škonkas, kuru viņam ierādīs hatas ruļevojs. No Baku līdz Kobustānai ir tikai astoņdesmit kilometru.

Pēdējo reizi Kobustānā viņš bija tieši pirms desmit mēnešiem un septiņpadsmit dienām – pagājušā gada pirmajā septembrī, kad, tūlīt pēc reģistrēšanās dzimtsaraksta nodaļā, abi ar Natašu brauca meklēt Gavaldašu, lai uz tā spēlētu Mendelsona ”Kāzu maršu”. Atahans tikko bija demobilizējies. Ar Natašu viņi ir klasesbiedri – tādēļ tas pirmais septembris. Pirms Gavaldaša jaunais pāris vēl iegriezās vecajā skolā, saraudināja bijušo klases audzinātāju un tad – sēdās autobusā, lai dotos uz Kobustānu, kur ir daudz cits citam līdzīgu akmeņu un nav nemaz tik viegli starp tiem atrast tieši Gavaldašu – vairāku tonnu smagu, dziedošu klints bluķi, kurš, kaut kādas zemes kustēšanās laikā veiksmīgi uzkritis uz trim mazākiem akmeņiem, tagad atgādina milzu koncertklavieres ar izdobtu sānu.

Iedobums nav dabas radīts. Tūkstošiem gadu, cilvēki, kuri šeit dzīvoja, ar akmens šķembām dauzīja savam instrumentam sānus tieši austrumu pusē droši vien tādēļ, ka tieši austrumu pusē slēpjas tagad pazaudētā rituāla jēga, taču pats Gavaldašs joprojām skan lieliski. Skaņa tīra, metāliska. Ja ir dzirde un nojauta kur sist – no milzeņa sāniem var izdabūt visu gammu un Nataša uzreiz to iemācījās. Viņa nodungoja Kāzu maršu, dauzīja milzenim sānus un tik labi smaržoja, ka Atahans vairs neizturēja. Viņš izņēma sieviņai no rokām akmeņus, nolika tos sānis un skūpstīja viņu līdz pēdējam autobusam.

Jau braucot mājās,  Atahans ieminējās, – zini, es gribu sev tetovējumu uz kreisā pleca. Varbūt vilku? Lielu un krāsainu. Tādu, kurš dzied.

Nataša neko neatbildēja, laikam jau neņēma tādu ideju par pilnu. Atahans apvainojās un sapīcis vēlreiz atkārtoja, – es gribu tetovējumu uz pleca! Tādu lielu un krāsainu! Varbūt vilku.

Taču arī tad Nataša vēl jo projām caur autobusa logu skatījās stepē uz debesmalu, kur saulrieta atspulgā apvāršņa asā līnija starp pelēkajiem kalniem iekrāsojas zeltīti dzeltenīga vai dažviet sārta, un tas vienmēr notiek tik daudzveidīgi, ka viņa spēja vien izklaidīgi pajautāt – tu pazīsti kādu, kurš to dara?

Par tādu vienaldzību Atahans tiešām apvainojās. Vilks uz pleca būs tik pat paliekošs Natašas dzīvē, kā viņš pats.  Atahans ir viņas vīrs, bet putekļainā stepe tā arī paliks tikai stepe, mirāža aiz mašīnas loga, kura vienmēr slīdēs garām un tādēļ viņš nikni atrūca, – Aliku! Viņš ir profesionālis. Viņam pat ir savs tetovējamais aparāts! Viņš to uztaisīja no elektriskā bārdas dzenamā! – Un Atahans apklusa, lai arī skatītos stepē, toties Nataša satrūkās ne pa jokam, – Aliks? Viņš ir morfinists, tavs Aliks! Viņš ir profesionāls deģenerāts un narkomāns!

Tajā vakarā viņi vairs par tetovējumiem nerunāja, taču pēc pāris dienām Atahans tomēr aizgāja pie Alika sarunāt lietas.

Ņerkstot enģēs, smagās, norūsējušās boksa durvis atveras, atgriežAtahanu tagadnē, un Atahans jau vēro jaunpienācēju – budīgu, muskuļotu zeku, kuru uzraugi iegrūž kamerā un viņš, gluži tāpat kā Atahans pirms brīža, pustumsā blisina acis, līdz tās pierod pie krēslas un, kad tas ir noticis, jauniņais pasmaida ar platu Buratīno smaidu -...Покоя Вам и мира…! Здоровенько братва…!

– Порожняк тут толкает… – atbildes vietā kāds tikai slinki noņirdzas kaktā, taču ienācējs boksā jau jūtas kā mājās. Liekas, nupat kā ienācis – viņš pat kādu meklē un arī sazīmē pustumsā – Atahanu, – sveiks vecais!- Un būda jau spraucas zekiem cauri, – брысь шныренок! – Viņš pastumj sānis kādu vīru, atsēžas Atahanam cieši blakus, un ar sava milža roku apņem Atahanam plecus, – tu taču atceries, mani, Serjogu?! Mums azizbekoviešiem  jāturas ir kopā! –

Bet Atahans nekad nav redzējis šo lohu , pat izmeklēšanas cietumā ne, kur nu vēl tajā dzīvē otrpus žoga, – es tevi nepazīstu! – Atahans cenšas izgrozīties, bet nespēj pat pakustēties ciešajā tvērienā un viņš atceras par dežūrvirsnieku, bet tam, kurš sevi sauc par Serjogu saka, -klausies, noņem roku, labi!? –

 Taču Serjoga labsajūtā atkārto vienu un to pašu un spiež Atahanu cieši sev klāt – cik labi, ka mēs satikāmies vecīt! Mēs tagad būsim visur kopā!

Serjogas zemteksti boksā nav jātulko. Šī nekautrīgā sajūsma ir atklāti draudi, kurus saklausa ne tikai Atahans. Tos dzird arī pārējie zeki un tādēļ tik nogaidošs klusums ieguļas kamerā, kurā Atahans nedrīkst klusēt. Ir jāatrod vārds, kas nāktu tieši no aknām. Vārds, kurš ir pateikts tieši laikā un trāpa tieši starp acīm, taču Atahans jūt, kā nervi trūkst un griba irst pa visām vīlēm, bet pār vaigiem tūlīt plūdīs asaras. Vienai dienai tas viss ir par daudz, bet tās tad arī ir beigas. Atahans ir sabrucis un tagad dežūrvirsnieka gladiators viņam pārlaidīs pāri ar savu dzimumlocekli, vai vienkārši riebumā iespers, un nevienam gar to nebūs nekādas daļas. Boksā valda bezpriģels. Te katrs ir par sevi, taču Atahans Bailovskā būs kļuvis par gaili un tādēļ Kobustānā viņa alumīnija krūzītes malai un karotes kātam ar naglu tiks izsisti caurumi, lai kāds nesajauktu gaiļa traukus ar savējiem un tā neaptraipītu sevi.

Viņš nedrīkstēs ieliet tēju no kopēja trauka.

Viņa guļvieta būs ziemeļos, vai zem apakšējās nāras uz grīdas, un viņam būs jāatsūkā jebkuram, kurš to vēlēsies hatā.

Atahans ir dzirdējis, ka gailim izsit priekšējos zobus, lai kaifs būtu pilnīgs, bet tās drīzāk ir pasakas.

-Slon, bet vai mani tu atceries?

No kameras tālākā stūra negaidīti pieceļas kāds vīrs – vidēja auguma, stiegrains pusmūža zeks. Pat pustumsā var pamanīt viņa tīri izmazgāto apģērbu, kurš žāvējot ir salikts pa vīlēm.

Sajutis, ka Slona roka atslābst, Atahans acu mirklī atbrīvojas un sekundes laikā pielec kājās, kamēr Slons negribīgi un caur lūpām izdabū, – sveiks Kiril! Tik tumšs! Es tevi neredzēju!

Ar rokas mājienu Kirils Slonu apklusina, – ты здесь гнилые базары разводишь! Форшманиш честного пацана, – bet pārējiem viņš saka, –Слон гомик по убеждению. Правильные люди подтвердят, он под дурью за щеку берёт.

Zeki riebumā lec kājās un desmit reiz desmit metros, kas ir kameras perimetrs, elpo viens otram pakausī, bet kādam balss jau vibrē, kad viņš Slonam pārjautā, – ты что там ляпнул у тормозов?!  Здоровенько братва..?!

Serjoga klusē, bet zeks, tas, kurš visvairāk ir uzvilcies, pārējiem saka, – этот пидарь приравнял нас к своей жопе петушиной!– Un sper uz grīdas sēdošajam Slonam tieši sejā tā, ka Sejoga atmuguriski atkrīt uz betona grīdas – ”tieši pa priekšzobiem tam pediņam!” Atahans priecājas, bet pārējie cits citu grūsta, lai katrs varētu tikt klāt gailim, kurš viņus te ir aptraipījis, apsēžoties blakus.

Zeki sper, kur pagadās, taču vislabprātāk tēmē galvā. Gaiļus nesit ar dūri. Gaiļus nospārda kājām. Neviens negrib sajaukt savas tīrās asinis ar nešķīstām, bet Slons pat necenšas aizstāvēties. Slons tikai kliedz un sauc dežūrvirsnieku, līdz atveras durvis un uzraugi ar stekiem nomierina zekus, bet dežūrvirsnieka gladiatoru aiz padusēm izvelk no boksa.

 Kad durvis aizkrīt, Kirils Atahanam pajautā, – первоходец?

Atahans pamāj, bet Kirils saka, – malacis, tev ir aknas. Redzēju tevi koridorā.

-Bet tagad gandrīz apraudājos! Nervi pārtrūka, – Atahans grib stāstīt par sevi, taču Kirils viņu tūlīt apklusina, – nekad, nevienam nekrati sirdi! Tas ir pats pirmais likums! Nekad necenties būt tas, kas neesi. Tas ir otrais likums. Kā tas beidzas, pats redzēji.

Taču Atahans jūtas tik brīvs un laimīgs, ka ber vārdus bez kāda sakara,

 – Man ir desmit gadu laika, lai trenētu gribu!- un pats smejas it kā būtu pateicis labu joku.

Arī Kirils pasmaida. Puikam jāatjēdzas. Nav nozīmes tagad runāt ar šo zaļknābi, bet tomēr viņš nosaka, – dažreiz gudrāk ir izlikties par muļķi. Citādi tiešām būsi Kobustānas gailis, bet tas nenotiks, ja ievērosi tikai dažas lietas.

-Kādas lietas?

-Nekad netaisnojies. Nevienam nežēlojies. Nelielies. Neaprunā citus. Lieki nediedelē un nekad nemelo pats sev.

Klausoties Kirila vārdos, Atahans jau tagad jūtas drošībā, bet atkal veras boksa durvis un sarunas pārtrūkst. To vietā konvoja kareivji skalda pavēles,

 -Iznākt, pa vienam! Rokas!

 Zeku rokas saslēdz rokas dzelžos. Grūdieni mugurās, – maršs, maršs, maršs!

 Ieslodzītos dzen no boksa uz iekšpagalmu, kurā nav koku, bet ir laba akustika. Visos stūros un daudzstāvu mūru aizrestotajos logos atbalsojas satrakotu suņu rejas. Virs ieslodzīto galvām klājas spilgti zils un cietuma korpusu ierāmēts debesu kvadrāts. Apžilbušo acu priekšā stāv furgons, līdz kuram jāskrien cauri divās rindās nostādītam kareivju koridoram. Kareivji valda sargsuņus, tie ceļas pakaļkājās, iekaras īsajās pavadās un raujas uz priekšu. Suņi ir apmācīti kost garām skrejošajiem zekiem un cenšas tos aizsniegt. 

Atahans pinas kolonas aizmugurē. Pavisam maz ir palicis līdz furgona durvīm, kad gājiens pēkšņi apstājas.

 – Nav vietas priekšniek! – kliedz zeki no būdas, taču ieroču laides, steki ieslodzīto mugurās un vaļā palaistie suņi padara savu. Atahans pat neapzinās kā, bet viņš jau ir ticis mašīnā. Atahans atviegloti uzelpo, kad aiz viņa aizkrīt furgona durvis.

гайдамаки  – uzraugi 
блок – etaps
гусю шею поламать – masturbēt
толкан – ateja
obščags –neformāla  kopēja ieslodzīto pašpalīdzības kase
бытии – drosmīgs
gailis – ieslodzīto zemākās kastas pārstāvis
”юг” – ieslodzījuma vieta tālajos ziemeļos
Фуфлыжник – parādnieks. Tāds, kurš netur solījumu
hata- cietuma kamera
škonka – nāras
hatas ruļevojs – tāds, kurš vada, ir atbildīgs par sadzīvi cietuma kamerā
толкать порожняк – runāt tukši, runāt muļķības
шныренок – izsūtāmais
гнилые базары – sliktas sarunas, aprunāt kādu
форшмануть – apkaunot
тормоза – cietuma kameru durvis
братва – ieslodzītie, kuri ievēro neformālos cietuma likumus
дурь – marihuāna
ieslodzīto etaps – ieslodzīto pārvešana no vienas soda izciešanas vietas uz otru
первоходец – ieslodzītais, kurš notiesāts pirmo reizi un izcieš savu pirmo termiņu

ULDIS VANAGS

______________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].