Jaunieši nekad nebija bijuši šajā Liepājas daļā, darbojās ar milzīgu aizrautību. Viņu gleznās izslējās episkie skursteņi un torņi, vijās metāla režģi un gūlās sarūsējušas caurules un pamestas sliedes.

”Man patīk daudz labāk nekā gleznošanas stundās, jo var iziet ārā, ir daudz brīvāk,” atzina Rebeka, kura mācās modes aksesuāru dizainu. Grafikas dizaina pirmkursniece Solvita vairāk priecājās par zaļumu visapkārt. ”Man ļoti patīk, ka te ir augi, krūmi. Nekad nav nācies gleznot industriālā teritorijā. Šis vispār man ir pirmais plenērs mūžā,” pastāstīja meitene.

Arhitektūras kursa studentam Didzim ļoti interesanti gleznot tieši būves.

”Neparasti būt šādā ilgus gadus pamestā vietā. Ļoti baisi. Metalurģija ir pilsētai ļoti nozīmīga nozare. Ja to atjaunotu, man liekas, tas būtu svarīgi tiem, kas šeit dzīvo,” teica puisis.

”Ko te, “Metalurgā”, vajadzētu darīt? Gleznot!” savukārt teica apģērbu dizaina studente Ella. Šādā plenērā esot daudz interesantāk, nekā skolā gleznot dažādus priekšmetus.

”Sižeti te ir brīnišķīgi, un rezultāti arī būs koši,” darbu izstādi prognozēja speciālo mācību priekšmetu vadītāja Andra Zvirbule. ”Kas par ritmu, kas par toņiem! Skolā glezno izlīdzsvarotas klusās dabas vai portretus, šeit ir citādi. Jaunieši brīnās par grandiozumu, kas šeit ir. Viņi nenobijās no rīta sliktā laikā, strādā ar degsmi. Salīdzinot ar pirmo gleznošanas konkursu Liepājas Pētertirgū, te nav tik daudz ziņkārīgo apkārt, viņiem ir mierīgāk.”

Tieši pirmajā meistarklasē tirgū ar gleznotāju Alekseju Naumovu atklājies, ka šādam gleznošanas veidam ir tik daudz pievienoto vērtību mācību procesā, teica skolas direktore Inga Auziņa.

Gleznošanas simpozijam industriālā vidē tikuši piemeklēti atbilstoši vadītāji, piemēram, Andris Vītoliņš, kurš ir zināms industriālās glezniecības pārstāvis Latvijā. ”Neesam tendēti tikai uz Rīgas māksliniekiem, jābūt dažādībai, tāpēc uzaicinājām bijušo skolas pasniedzēju Uldi Rubezi, ļoti cienījamo profesoru Aldi Kļaviņu,” viņa uzsvēra.

A. Vītoliņš atzīmēja, ka šāds simpozijs ir interesants piedzīvojums, kas izrauj cilvēku no rutīnas. Viņš domā, ka šādas teritorijas izmantošanai spēcīgākais būtu hibrīdvariants. ”Viena pati māksla jau neizdzīvos. Var būt arī uzņēmējdarbība, šai vietai ir muzejiska vērtība, ko cilvēki varbūt vēl neapjauš, ka te ir niša urbānajām, industriālajām ekskursijām.

Varbūt te var botānisko dārzu sastādīt un vēl daudzas citas trakas idejas veidot. Māksla piesaista idejas, varbūt vēlāk kaut kas izšķiļas,” teica mākslinieks.

U. Rubezis saprotot, ka daudziem tik skarbi apstākļi laukā ir pirmo reizi un jāpalīdz noorientēties. ”Ir daudz ļoti labu darbu, kad audzēkņi nebaidījās būt drosmīgi. Vide ir burvīga, te varētu daudz darīt. Žēl, ka teritorija ir tik noslēgta. Māksliniekus te droši varētu laist, jo sabojāt neko nevaram, tikai labāku visu padarīt,” viņš ieteica.

Savukārt Kristians Brekte sapratis, ka viena diena simpozijam ir par īsu. ”Šajā teritorijā nedēļu vajadzētu strādāt, lai to apgūtu. Kopplāniem nav laika, tāpēc ieteicu uzmanību veltīt detaļām un fantāzijai, kas ir ļoti svarīga. Izmantot radiācijas mītu, ka te varbūt parādās dīvaini dzīvnieki vai lielas kaijas no Liepājas ezera. Galvenais ir studentus neierobežot, lai viņiem ir vaļa,” uzsvēra mākslinieks.

K. Brektes vadībā strādāja Egija no fotodizaina 4. kursa. ”Runā, ka te esot toksiskas lietas, tāpēc uztaisīju toksiskus bērnus, kas klaiņo apkārt “Metalurga” vidē,” viņa stāstīja par savu gleznu. Šķietot, ka šai vietā staigā pa pagātni un te ir lietas, ko neredz katru dienu.

Vēsturiski ”Liepājas metalurga” teritorijā jau notikuši gleznošanas simpoziji un citi radoši pasākumi, līdz ar to ar šo simpoziju godina skolas vēsturiskās tradīcijas, norādīja LMMDV mākslas un dizaina radošā direktore Iveta Heinacka.

Simpozijā tapušos darbus varēs apskatīt Muzeju naktī Graudu ielas 36/38 telpās, kad mūzikas audzēkņi sniegs muzikālus priekšnesumus, savukārt mākslas audzēkņi gleznos ”pusfigūru” – kādreizējā “Metalurga” darbinieku.