Ar Valsts kultūrkapitāta fonda atbalstu jaunā māksliniece Kristīne Luīze Avotiņa gatavojas savai pirmajai izstādei Liepājā.

Gleznu kolekcija “Ūdens dzīve”, ko viņa piedāvās apskatei, ir īpaši gatavota mūsu pilsētai, lai gan ūdens tēma gleznotāju interesējusi jau sen. Vēl pirms gleznas atvestas uz galeriju “Promenade” un izliktas apskatei, aicinājām mākslinieci nedaudz iepazīstināt ar sevi.

– Pastāstiet, lūdzu, par to, kā veidojies jūsu mākslinieces rokraksts un kā vispār nonācāt līdz gleznošanai?
– Man pašai šķiet, ka zīmēju vēl pirms izrunāju pirmos vārdus, jo spilgti no bērnības atmiņā palikuši rīti, kad ķēros pie papīra un zīmuļa vēl pirms brokastīm. Neviens ģimenē man neliedza šo lielo zīmētprieku, lai gan līdz 15 gadu vecumam mācījos Rīgas Franču licejā un tikai pēc 9. klases nopietni pievērsos mākslas studijām vispirms jau Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā un pēcāk Latvijas Mākslas akadēmijā, pašlaik studēju maģistrantūras programmas 1. kursā. Paralēli mācībām LMA regulāri piedalījos izstādēs un vienmēr centos sev izvirzīt augstākus mērķus, lai sasniegtu labāku rezultātu. Man jāsaka liels paldies manam pasniedzējam Kasparam Zariņam, kas 2004. gadā uzaicināja galerijā “Pedants” veidot manu pirmo personālizstādi, kurai devu nosaukumu “Uzdrīkstēšanās”. Tas bija pagrieziena punkts manā radošajā darbā, un šā gada janvārī Ivonnas Veihertes mākslas galerijā atklāju savu 10. personālizstādi.

– Izstāžu pieredze jums patiešām ir liela. Pastāstiet, kā top jūsu izstādes, kā gatavojat ekspozīcijas.
– Sākšu ar to, ka pastāstīšu, kā top tieši Liepājai iecerētā izstādes “Ūdens dzīve” gleznu kolekcija. Pagājušā gada augustā saņēmu uzaicinājumu no viesnīcas “Promenāde” veidot izstādi šā gada vasarā. Mani jau vairākus gadus saista ūdens tēma, un tāpēc nolēmu tai pievērsties padziļināti, jo izstāde taču tiks izstādīta vienā no skaistākajām Baltijas jūras pilsētām. Šoreiz pievērsos dažādiem gleznu formātiem, kas darba procesā kļuva man par īstu izaicinājumu – lielformāta glezna no trim daļām, ļoti miniatūra izmēra audekli, ovāli un apaļi, kuros visos norit ūdens dzīve – gan figurālās kompozīcijās, gan klusajās dabās, kur ūdeni dzer tikko plūkti ziedi, gan zemūdens dzīļu dzīve, gan lietus lāses ezerā un bezgalīgās ūdensrožu pļavas. Mani saista dabas netveramais skaistums un bezgalīgais spēks. Ūdens kā viena no nozīmīgākajām enerģijām uz mūsu zemes, bez kura neviena dzīvība nebūtu iespējama.

– Nevaru nepajautāt jums arī par ģimenes ietekmi uz jūsu ceļu mākslā, jo jūsu mamma ir pazīstamā māksliniece Ilze Avotiņa un arī māsa Katrīna ir māksliniece.
– Ģimenes ietekme manā mākslas ceļā ir nenoliedzama, un es ar to ļoti lepojos. Jāatzīst, ka meita māksliniece nebija gluži manu vecāku sapnis, bet viņi abi pamanīja manu lielo interesi par zīmēšanu un atbalstīja manu izvēli kļūt par profesionālu mākslinieci. Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi savu izvēli un ar katru dienu arvien vairāk iemīlu glezniecību un tās bezgalīgi skaisto krāsu valodu. Un vēl es gribētu pieminēt arī savu vectēvu Hariju Kārkliņu, kurš arī bija gleznotājs, tāpēc jūtu sevī pat zināmu pienākuma apziņu turpināt mūsu ģimenes tradīcijas un kļūt arvien labāka māksliniece.

– Bet kuras tēmas mākslā jums ir vismīļākās, kam pievēršat vislielāko uzmanību?
– Jāsāk ar to, ka vieta pie audekla jau sen kļuvusi par manu iecienītāko izklaides vietu un gleznojot es gūstu nebeidzamu prieku. Bet, ziniet, jo vairāk es strādāju, jo vairāk saprotu, cik bezgalīgas ir glezniecības iespējas, un arī gleznu tematiskās iespējas ir bezgalīgas. Man īpaši tuva ir iedziļināšanās dabas dzīves norisēs, un arī cilvēku savstarpējo attiecību labirinti ir bieži risināta tēma manās gleznās. Būtībā visas manas gleznas ir ļoti personiskas, tās stāsta par maniem priekiem un bēdām, par laimi, sāpēm, dzīves skaistumu un tās trauslumu. Man šķiet, ka manas gleznas ir saprotamas ikvienam cilvēkam, kurš ik dienu atver acis jaunai dienai un dzīvo no sirds, pamana dabas skaistumu, iemīlas, skumst, šaubās, meklē un atrod.

– Esat pazīstama kā koša un krāsaina māksliniece, tāpēc jājautā, kādas ir jūsu attiecības ar krāsām glezniecībā?
– Mana krāsu izjūta nenoliedzami radusies jau bērnībā, kad uzaugu savas mammas darbnīcā un bieži vēroju viņu darbā. Starp pasaku un bilžu grāmatām man bija ļoti daudz mākslas grāmatu, kas bieži bija daudz interesantākas par bērniem domātajām. Tur arī sākās mana izpratne par krāsām. Un ziniet, ņemot, par iedvesmas avotu dabu, nemaz citādāk nav iespējams gleznot – magones ir sarkanas, ūdensrozes koši dzeltenas un jūra tirkīzzila. Būtībā dabas krāsas brīžiem ir tik spilgtas, ka tās pat nav iespējams uzgleznot.

– Esat piedalījusies arī dažādos neparastos projektos – demonstrējusi bildes uz namu fasādēm, apgleznojusi dažādus priekšmetus. Ko domājat par šādu netradicionālo mākslu?
– Piedalīšanās šādos projektos vienmēr ir izaicinājums un jauna pieredze. Īpašs prieks bija piedalīties galerijas “Istaba” pastkastīšu projektā. Arī Liepājas izstādē būs apskatāms kāds apgleznots objekts – galdiņš, kurā noris aktīva ūdens dzīve!

– Bet kā jūs raksturotu savas paaudzes mākslinieku izpausmes Latvijā?
– Manuprāt, jebkurā paaudzē izcilu mākslinieku raksturo viņa radošā izdoma, konceptuāla un apzināta pieeja darbam, aktīva izstāžu darbība un nerimstošs gleznotprieks. Tādi mākslinieki mums Latvijā ir katrā paaudzē, un tas ir milzīgs dārgums!

Anda Pūce,
“Kurzemes Vārds”