Vairums 30. gadu beigās uzņemtu fotogrāfiju būtu tehniski brāķējamas, taču sižetiski visas ir brīnišķīgas, jo rāda laucinieku tradīcijas un paradumus, kuri mūsu laikos jau pavisam sveši.

Ne visu redzēto izpratu, tāpēc apkaimē jautāju pēc vietējās vēstures zinātājiem, kas fotogrāfijās rādītus darbus paši strādājuši vai vismaz daudz par tiem dzirdējuši no saviem vecākiem un vecvecākiem.

Man palaimējas – tieku iepazīstināta ar kursīšnieci Veltu Vaitkeviču un ezernieci Vairu Naudžuni. Abas man sagādā fotogrāfiju ”tulkojumu” vairākos slāņos. Pāri skaidrojumam par darbu etapiem klājas apvidum raksturīgi izteicieni un vārdi, ieskats talkošanā un tradicionālā pagalma iekārtojumā.

Veltai un Vairai ir skumji, ka ”Baļķi” pilnībā iznīcināti.

Otrais pasaules karš izgaiņāja saimi un sagrāva ēkas, bet mājvieta aizauga pirmajos pēckara gados. Līdzīgs liktenis piemeklējis vairākas vietējās mājas.

Līdz šim ”Baļķi” retu reizi parēgojās kursīšnieku atmiņās. Valijas Strazdiņas albuma digitalizēšana neatgriezeniski pazaudētu māju aprises padarījusi skaidrākas, bet domas par tām – vismaz par pustoni gaišākas.

Mēslu talka jūlijā, starp labības pļauju un ziemāju tīruma uzaršanu. ”Sievām vienmēr bija gaiši priekšauti un gandrīz balti lakati. Tolaik kaimiņš kaimiņam gandrīz visos lielajos darbos palīdzēja, talkas beigās dziedāja, dancoja, jo katrā ģimenē kāds spēlēja vijoli, mandolīnu vai citu instrumentu. Reizēm pēc darba atļāvās kāršu spēli.

Vecie ļaudis visos lauku darbos stingri ievēroja sensenu kārtību. Piemēram, samēslotā un uzartā papuvē iesēja rudzus vai ziemas kviešus, nākamajā gadā – iestādīja kartupeļus vai lopbarības bietes (katru stādu vispirms iemērca māla un mēslu kleķī),” atcerējās Velta Vaitkeviča.

Aitu cirpšana kādreiz iezīmēja pavasari. ”Cirpām visi, kuri prata rīkoties ar dzirklēm. Ja bars bija lielāks, aicināja talciniekus. Kopsaimniecību laikos bija vilnas kārstuves, taču agrāk saime pati vilnu izmazgāja, kārsa un vērpa; no dzijas auda vadmalu,” paskaidro kursīšniece.

Vērpšana bija sieviešu darbs ziemas vakariem, vīrieši tikmēr laboja lauksaimniecības inventāru. ”Tādi ziemas vakari bijuši vēl visos pirmskara gados. Kolektivizācija ierasto kārtību sagrieza pavisam citādāku – cilvēki joprojām strādāja kopā, taču tās nebija talkas,” Vairai Naudžunei žēl zudušu tradīciju.

Velta piebilda, ka senāk lauku darbus bērniem ierādīja saimes vecākie cilvēki, viņai – vecāki, jo pēc kara bērni viņiem reizēm bija vienīgie palīgi, turklāt lēti.

Cūku bēres rīkoja pirms vasaras vai godiem. Pagastā bija vairāki izdaudzināti kāvēji, taču vairumā saimniecību centās paši tikt galā ar atbildīgo darbu. ”Beigtu cūku vispirms iegremdēja verdoša ūdens silē, pēc tam ādu nobrucināja gandrīz baltu. Cepa aknas, vārīja kopķēzes jeb galvas sieru… – oi!, bija pagalam svarīga darīšana!” atceras Velta.

Vaira atceras: ”Zārdos izžāvētu sienu vīri krāva uz drēģa (ratu paplatinājuma), bet viena sieva sienu krāva vezumā, ievērojot vecu kārtību, – siens vispirms stūros un tikai tad viducī, un viss labi jāiemin.”

Velta piebilst: ”Sienu saveda šķūnī. Mūsu pusē visām vecām saimniecībām tas bija zem viena jumta ar klēti, stalli, kūti un vāgūzi, izliekta uz viņķeli, L burta formā. Labības šķūni būvēja atsevišķi – ja nu ieskrien uguns… Mūsu apkaimē katrās mājās bija pirtiņa, bet pagrabs – tikai dažās.”

Latviešu viensēta iekļauta Latvijas izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopumā, jo visspilgtāk atklāj latvisko telpas izjūtu, skaistuma un lietderīguma mijiedarbību, harmoniju ar dabas ritmu. ”Latviešu sēta ir lieciniece cilvēka dzīves ritumam no šūpuļa līdz kapam. Tur noritēja gan darbs, gan atpūta, svinēja svētkus un izpildīja rituālus,” skaidrots mājaslapā ”Kulturaskanons.lv”. Latviešu dzīvesziņas pētījumos bieži citētais reliģiju pētnieks Mirča Eliade skaidro: cilvēkam nav viegli mainīt dzīvesvietu, jo jāatstāj paša radīta pasaule; mājas ir kas vairāk par objektu, kas iekārtots dzīvei.