Nokļūstot izvēles priekšā starp mākslu un amatniecību, talsenieki sastapa keramiķi un keramikas pētnieci Baibu Dumpi, kuras stāsts par amatniecības vēsturi, jēgu un būtību viņus kā praktiskos latviešus ieinteresēja. “Lai ko tu cilvēks darītu, tev jāzina, ko tu gribi pateikt. Kā māksliniecei man ļoti reti ir kaut kas sakāms. Amatniecībā man ir ko teikt. Sekojam līdzi tendencēm, vienlaikus rūpējoties par to, lai nepazustu pamats un, ieraugot mūsu traukus, nerastos doma, ka tie ir radīti Āfrikā. No sevis un latviskā gēna nekur neaizbēgsi,” pārdomās dalījās keramiķe.

N. Galviņš uzsvēra, ka ietvars ir sekundārs, svarīgāk ir atrast un darīt to, kas sagādā prieku.

“Likās, ka tas būs par smagu”

Ieskicējot nokļūšanu līdz keramikai, D. Dzelme atzina, ka viņas gadījumā ceļš vijās viegli un organiski. “Jau bērnībā man ļoti patika trauki. Mammai bija ļoti daudz trauku, un viņa mīlēja uzburt mazus svētkus. Kad mūs kā skolēnus aizveda uz keramikas cehu Jelgavā, man bija skaidrs, ka es to gribēšu. Kad beidzu 8. klasi, Latvijā bija trīs mākslas skolas – Liepājā, Rēzeknē un Rīgā. Vecāki nosprieda, ka Rēzekne ir podniecības citadele, un aizsūtīja mani uz turieni. Skola bija brīnišķīga – mums bija fantastisks kolektīvs un vislabākie skolotāji, kādus var vēlēties. Jau pirmajā kursā sapratu, ka keramiķe nebūšu, likās, ka tas būs par smagu, ka es viena, tāda trausla būtne, to nevarēšu. Tas nes līdzi ļoti smagu, pamatīgu materiālo bāzi – tie ir cepļi, tā ir malka, tā ir elektrība, tas ir māls…

Beidzot skolu, nonācu Talsos, kur mācīju bērniem veidošanu. Brīdī, kad Talsu pašvaldība izdomāja izveidot piekto kursu un uz mākslas skolu sāka nākt pieaugušie, Nauris pavēstīja, ka viņš grib virpot. Visi pārējie gribēja gleznot. Sākumā centos viņu atrunāt, bet viņš, kā piesēdās pie virpas, tā nebija dabūjams nost. Naurim interese par keramiku bija tik liela, ka viņš sēdēja bibliotēkā un augām dienām kaut ko meklēja. Kad sākām meklēt kopā, kā uz burvju mājienu iepazināmies ar Baibu Dumpi, Ingrīdu Žagatu, kas bija mans bērnības apbrīnas objekts, un citiem podniekiem. Viņi mūs ļoti silti uzņēma, izrādīja gatavību mūs mācīt, un tā tas soli pa solim aizgāja,” atklāja D. Dzelme.

“Enerģija plūst pati no sevis”

Viesojoties darbnīcā, apmeklētājiem tiek dota iespēja tuvāk iepazīt podnieka darbu, redzēt, kā no vienkāršas māla pikas top dažādi sadzīvē noderīgi trauki, kā arī apskatīt un iegādāties jau gatavus, Talsiem raksturīgus māla traukus. Darbnīcas saimnieki smejoties atzīst, ka ar reklāmu viņi ir slinki, taču enerģija plūst pati no sevis.

“Katrs cilvēks ar sevi, savu darbību, savu izskatu un mājas iekārtojumu nes vēstījumu. Ir sanācis tā, ka mēs abi esam diezgan mierīgi un daudzmaz dzīvespriecīgi ļaudis. Ideju par veidošanu un pārdošanu vienuviet guvām no ceļojuma uz Franciju. Nonācām ciematā, mazākā par Talsiem, kur bija 21 podniecība. Piedāvājums nepārklājās, jo katrs taisīja kaut ko citu, vienā no darbnīcām taisīja pīpes, citā – porcelānu, bet vēl citā – ļoti raupjus darbus. Francijā mēs iemācījāmies, kā tad īsti jāpasniedz keramika. Tirgus viņiem ir ļoti aizsargāts un pārdomāts – ķīniešu keramiku jūs tur neatradīsiet. Mēs visu, kas mums ir, saliekam uz galdiem un zem galdiem kastēs, bet viņi aizbrauc ar plauktiņiem, skapīšiem, abažūriņiem un pārdošanu organizē kā izstādi. Tas bija vērtīgs ieguvums – Francija mums ļoti daudz iemācīja,” iespaidos dalījās talsenieki.

Viņi atzina, ka vēsturisku iemeslu dēļ konkurence tuvākajā apkārtnē nav liela. “Savu darbību sākām kā riktīgi ābečnieki – no paša sākuma, no vēlā dzelzs laikmeta līdz 19. gadsimtam un pamazām aizkārpījāmies līdz mūsdienām. Gribējām zināt, kā keramikas attīstības ceļš ir vijies. Atklājām, ka Talsos ir bijušas trīs podniecības un visiem traukiem, kas šajā pusē gatavoti, nāk ārā kaļķa izsvīdumi. Pieļauju, ka tas ir iemesls, kādēļ keramika šeit neiedzīvojās, kaut arī virpot ar šo mālu ir ļoti patīkami. Pēc Otrā pasaules kara, kad viss bija sagrauts, uzradās keramiķis Jānis Pujāts, kurš devās uz Latgali un mudināja podniekus atjaunot darbnīcas. Pēc tam viņš bija paredzējis doties uz šo pusi, bet drīz vien nomira, un neviens viņa iesākto neturpināja.”

Neperfektais skaistums

Kamēr latgaļi koncentrējas uz glazūru un cakām, bet vidzemnieki piekopj askētisku un filigrānu stilu, kas ir brīvs no saktām, ornamentiem un krāsām, kurzemniekiem gribas patrakot. “Kurzemei ir raksturīga lielīga keramika un lieli ornamenti. Kurzemnieku keramika līdzinās dabai, kas pie mums ir ļoti žuburaina un robusta. Neperfektais skaistums – ir tur tas ornaments drusku pašķībs, ir tur tā osa ielocījusies, ir tā bļoda sašķiebusies, tas nekas… Ja runā par mūsu stilu, ar krāsām neaizraujamies. Izmantojam caurspīdīgo glazūru un divu krāsu mālus – balto un melno. Ar krāsainajām glazūrām nestrādājam – mums ir tikai dabiskie toņi, kas piemīt pašam mālam. Iedvesmu pārsvarā smeļamies no dabas – tik ļoti gribas visu netveramo un dūmakaino uzlikt uz trauka, bet šis uzdevums joprojām ir neatrisināts. Keramika ir kaprīza un cimperlīga,” ieskatu radošajā darbībā sniedza Talsu “Ciparnīcas” keramiķi.