Linda Kilevica, "Kurzemes Vārds"
"3K"
Dzelzceļš pārvērš pilsētu
Apjomīgā ekspozīcija, kurā aplūkojami ap 60 tērpu un 300 aksesuāru, veidota sadarbībā ar modes vēsturnieku Aleksandru Vasiļjevu. Tā stāsta par Liepājas–Romnu dzelzceļa vēsturi un ietekmi uz Liepājas izaugsmi 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā.
Materiāli no Liepājas muzeja un Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja krājuma, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva un Latvijas Fotogrāfijas muzeja iepazīstina ar Krievijas impērijai nozīmīgās dzelzceļa līnijas būvi un nozares turpmāko uzplaukumu.
Laikmeta sajūtu atklāj vēsturiskie tērpi un aksesuāri no A. Vasiļjeva fonda kolekcijas, kas glabājas Lietuvā. “A. Vasiļjevs savu kolekciju veido vairāk nekā 45 gadus,” stāsta fonda vadītāja Alma Podžjukaitiene,
“tāpēc tā ir viena no trim bagātīgākajām un plašākajām visā pasaulē. Pašlaik kolekcijā ir vairāk nekā viens miljons priekšmetu, notikušas 250 izstādes daudzviet pasaulē.”
“Izstāde ļauj izbaudīt laiku, kad piedzīvojām dzelzceļa uzplaukumu,” uzsver Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla. “Šim laika posmam varam pateikties par Liepājas attīstību, par kravu apgrozījuma pieaugumu ostā, par pilsētas infrastruktūras un saimniecības attīstību. Liepāja no mazpilsētas kļuva par modernu un ļoti skaistu pilsētu.”
Liepājas–Romnu dzelzceļam pagājušajā gadā apritēja 150 gadu, kopš to sāka būvēt. Dzelzceļu cēla četrus gadus, no 1871. līdz 1874. gadam, tā ka izstāde iekļaujas šajā jubilejas periodā un būs skatāma līdz 6. novembrim.
Dzelzceļa līnija bija vairāk nekā tūkstoš kilometru gara. “No iekšzemes dažādām vietām uz Liepāju plūda cilvēki, kas gatavojās emigrēt uz Ameriku laimīgākas dzīves meklējumos. Viņi bija spiesti Liepājā pavadīt apmēram mēnesi, kamēr veica veselības pārbaudes un nokārtoja visus dokumentus. Viņu uzturēšanās nāca Liepājai par labu, jo attīstījās viesnīcas, restorāni, sadzīves pakalpojumi,” atzīmē muzeja vadītāja.
Maksa Paula Berči projektētajai dzelzceļa stacijai pamatakmeni ielika 1870. gadā. Liepājnieki tolaik to dēvēja par pili tuksnesī, jo tā atradās stipri ārā no pilsētas centra.
Nost ar krinolīniem!
Tērpi, apavi, somiņas, briļļu maki un rotaslietas iegūst pavisam citu vērtību, ja zināms, ka tie pieskaņoti tieši ceļošanai. Kāds sīks nieciņš – ceļojuma glāzīte ar futrāli. Dizainers diez vai aizdomātos stikla trauku izveidot nedaudz plakanu, ja tas nebūtu paredzēts glabāšanai bagāžā.
Dzelzceļš dizaineriem ir devis lielu iedvesmu. A. Vasiļjevs stāsta: “Runa nav tikai par ātrumu vai komfortu, bet arī par vilciena vagonu interjeru, kas pateica priekšā, kādam jābūt ceļojumu tērpam. Lai uzburtu ainu, gribu pieminēt kuplos krinolīnus – svārkus, kas ienāca modē 19. gadsimta vidū.
Vilciena vagonu šaurībā vairākām dāmām šādos tērpos bija gandrīz neiespējami apsēsties blakus. Tāpēc tika radīts jauns tērpu veids ar slaidinātu siluetu.”
Apģērbu krāsas izvēli ietekmēja arī tas, ka bija jādomā par to tīrīšanu un mazgāšanu. Tērpus sāka šūt no tumšākiem audumiem. Pirmā pasaules kara laikā krasi izmainījās arī sieviešu tērpu garums.
Šos interesantos faktus A. Vasiļjevs uzzinājis no savas ģimenes. “Abi mani vectēvi strādāja uz Krievijas impērijas dzelzceļa. Vectēvs no mātes puses strādāja Lietuvā, Viļņā, bet vectēvs no tēva puses – Ukrainā, netālu no Kijivas. Tas bija gadsimta sākums, ap 1900. gadu,” atklāj modes vēsturnieks.
Izstādes scenogrāfijas veidotāja māksliniece Anna Heinrihsone, ekspozīciju iekārtojot, piedzīvojusi brīnumu un apliecinājumu tam, ka šāda izstāde ir cilvēkiem vajadzīga. “Mums ir eksponāts – lukturis, kas bija priekšā lokomotīvei, tas ir Liepājas muzeja īpašums. Domāju, ka būtu jauki, ja kādā fotogrāfijā varētu redzēt, kurā vietā tieši lukturis atradās. Pēc pusstundas muzeja darbiniece teica, ka atnācis kungs, kurš atnesis fotogrāfijas. Viņa radinieki strādājuši tieši uz šādas lokomotīves. Fotogrāfijā redzams tieši lukturis,” viņa pastāsta.
Ceļasoma cilindram
A. Heinrihsone pauž, ka mūsdienās ļaudīm varētu būt grūti saprast, kāpēc braucienam ar vilcienu piešķirta tik liela nozīme. “Laikā, par kuru stāstām izstādē, runa ir nevis par pārvietošanos, bet par ceļošanu, kas bija piedzīvojums, jo pats ceļš jau bija vērtība. Tobrīd tā bija kā došanās kosmosā. Ko mūsdienu cilvēks izvēlētos uzvilkt, ja nebūtu jālieto skafandrs? Ko viņš ņemtu līdzi, ja absolūti jaunā veidā gatavotos nokļūt no vienas vietas uz otru?” pārdomas atklāj māksliniece.
Pagātnē progress ļoti iespaidojis modi. Mūsdienās tā nenotiek, jo viss ir pieejams, nav nekādu ierobežojumu.
“Izstādes, ko piedāvā Liepājas muzejs, kombinācijas – riteņbraucējs un mode, kara laiks un mode –, stāsta ļoti daudz par to, kā cilvēks pielāgojās un kāpēc viņš pielāgojās. Tā var mācīties vēsturi,” uzskata A. Heinrihsone.
Izdoma, savienojot praktisko un skaisto, bijusi ļoti svarīga. Protams, zīda audums, ilgi sēžot, burzās. Bet virsū ir kokvilnas mētelītis, kas to visu noslēpj. Koferi un somas speciāli paredzēti dažādiem aksesuāriem, un ne tikai dāmām, bet arī kungiem.
“Mūsu imitētajā restorāna telpā uz letes ir ļoti interesanta lieta – cilindra pārvadāšanas soma, kuras iekšpuse ir tāda, lai galvassega saglabātu formu. Arī tas mūsdienās ir neiedomājami – lai pārvestu cepuri, tev ir atsevišķa soma,” saka māksliniece.
Skatoties uz detaļām, arī tam, kas redzamas stacijas restorāna un vilciena vagonu interjerā, viss liecina par vēlmi skaisti dzīvot. “Mūsu laikam ir tā priekšrocība, ka cilvēks var izvēlēties vilkt tādas drēbes, kādas bija 18. vai 19. gadsimtā. Tas, ko mēs nevaram noķert, ir laika plūdums, lēnums vai nesteidzīgums, kas tagad ir nesasniedzams,” saka māksliniece. Viņasprāt, arī šī izstāde ir jāskatās nesteidzīgi.
