liepajniekiem.lv
Gribas aprunāties gandrīz kā ar kaimiņieni, taču izrādās, ka pēc deviņām Karostā pavadītām vasarām Guntas ģimene nu noenkurojusies Jūrmalciemā.
– Kaut arī dzīve rit galvenokārt Lietuvā, pieturas punkti Latvijā jums ļoti svarīgi, turklāt Liepājas pusē. Kāpēc ne dzimtajā Līgatnē?
– Es diezgan daudz dzīvoju “uz riteņiem”. Bieži braucu uz Rīgu uz mēģinājumiem un koncertiem. Pēc tam no Rīgas vieglāk aiztecēt pie mammas uz Cēsu pusi.
Taču, kolīdz garākas brīvdienas, mēs tiešām traucamies uz Liepāju.
Pēdējā laikā jau uz Jūrmalciemu, kur vīrs uzcēlis mājiņu. Līdz pieauguša cilvēka gadiem Liepājā biju bijusi divas reizes. Varētu teikt, ka vīrs lietuvietis mani atveda uz Liepāju.
– Vispirms pārcēla uz Lietuvu, bet pēc tam atveda atpakaļ!
– Jā, atveda mani uz dzimteni, bet ne uz manu dzimto pusi. Mēs ļoti esam iemīlējuši Liepāju un visu šo novadu.
Kad dzīvojām Karostā, es biju krustu šķērsu visu izlasījusi, apbraukājusi. Ar patiesu interesi apstaigājām pilsētu un apmeklējām kultūras pasākumus. Kad pie mums atbrauc draugi, tad mierā viņus neliekam, kamēr neesam visapkārt izvadājuši, krāšņo pilsētu izrādījuši.
Liepāja mums ļoti patīk ar tās lielo dažādību. Karostā vari būt kā laukos, bet vari uzvilkt kurpes, kleitu un tūliņ doties uz teātri vai koncertzāli, tāpat būt labas, interesantas arhitektūras ieskauts. Beidzamajos gados pilsēta aug arī industriāli, tātad tā strādā un aug.
Kopš apmetāmies Jūrmalciemā, esam aizrāvušies ar tās puses iepazīšanu. Agrāk bijām Liepājas bibliotēkas klienti, tagad esam laipni pieņemti Nīcas bibliotēkas lasītāju pulkā.
– Kāpēc dzīvesvietas izvēle toreiz bija Karostā, nevis tuvāk centra pludmalei ar baltām smiltiņām?
– Tikko bija piedzimuši bērni, toreiz mazliet sev pašiem par pārsteigumu nonācām Karostā. Tas bija spontāns lēmums.
Pāris gadus vēlāk sēdējām Karostas mežos piekrastē, skatījāmies, kā mūsu bērni bradā pa jūru, un teicām – ak, tāpēc mēs te dzīvokli nopirkām!
Jo bija patiešām idilliska sajūta.
– Sanāk, esat mūspusē jau īsti savējie.
– Ir patīkami, sevišķi man kā latvietei. Bērni iet skolā Viļņā, ģimenes dēļ ir jāpieņem, ka nedzīvoju dzimtenē. Atbraukt uz Liepājas pusi man vienmēr ir īpaši – dzimtenes gaiss!
– Uz Lietuvu jūs aizveda studijas. Kas noteica šādu izvēli?
– Manā specialitātē, kas ir dziedāšana, nav tik svarīgi, kurā pilsētā mācies, jo mēs braucam pie meistara. Savu profesiju apgūstam viens pret vienu.
Satiku lietuviešu pasniedzēju un jutu, ka gribu mācīties pie šīs dziedātājas. Tā es aizbraucu pie Regīnas Macjutes. Viņa bijusi slavena Lietuvas dziedātāja.
Pagājuši vairāki gadi, un tagad es dziedu Lietuvas koncertzālēs to repertuāru, ar kuru viņa pirms gadiem 30–40 bija karjeras virsotnē.
Mums ir līdzīgi balss tipi un attieksme pret mūziku.
Priecājos, ka ļoti labi esmu pieņemta Lietuvas mūzikas dzīvē. Man ir, ko darīt, šobrīd daudz ļoti skaistu piedāvājumu.
Pāris muzikoloģes bija ierakstījušas sociālajā vietnē Facebook – “kā mēs gaidām Guntas pirmizrādi Panevēžā!” Tad uztraukums aug, jo liekas, ka šīs gaidas jāattaisno.
– Vai pieņemšana notika uzreiz vai arī nācās sevi pierādīt?
– Pats sākums bija maģistrantūras studijas. Palaimējās, ka ļoti ātri, pēc pusotra diviem gadiem es jau dziedāju pirmo lielo lomu operā.
Paldies dievam, ka arvien man tur atrodas operlomas un koncertrepertuārs, lai gan pa vidu viens pēc otra nāca pasaulē divi bērniņi, kas ir diezgan liels pārbaudījums tajā aspektā, kā izdosies atgriezties uz skatuves.
– Atklājiet, kāda bija liktenīgā satikšanās ar jūsu nākamo vīru?
– Iepazināmies senāk Vācijā, bijām dalībnieki Baha akadēmijā Štutgartē. Kad iestājos Lietuvas Mūzikas akadēmijā, aizgāju ar viņu kā senu paziņu Viļņā padzert tēju. Tā nu turpinām to tēju dzert kopā.
– Vai ir tā, ka vienas profesijas dzīvesbiedri labāk izprot viens otra vajadzības?
– Jā, mums nav darbs no astoņiem līdz pieciem un pēc tam mājas solis. Reizēm mums ir kādi brīvāki pusdienlaiki, bet regulāri koncertējam vakaros un īpaši brīvdienās, tad nu, cik varam, viens otru aizvietojam mājās.
Kad Giedrjum ir vakara koncerti vai tāli izbraucieni, tad es cenšos būt ar bērniem. Bet mums viņiem pāris reižu gadā skolai jāraksta attaisnojums, ka bērni devušies līdzi vecākiem koncertizbraukumā, jo nav bijis, kas paliktu ar viņiem mājās. Vīram gan grafiks ir krietni stabilāks, jo viņš spēlē Lietuvas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī.
Mēs saprotam gan viens otra darba ritmu, gan arī nervu stāvokli.
Zinām kā ir, kad tuvojas kaut kas atbildīgs un sarežģīts, cik esam ievainojami vai satraukušies.
– Kā ģimenē savienojat abu tautu paražas – vai svinat gan latviešu, gan lietuviešu svētkus?
– Pirmkārt, mēs runājam divās valodās. Es ar bērniem runāju tikai latviski. Ar vīru – lietuviski. Pie galda runājam krustu šķērsu divās valodās. Vīrs saka, ka visu saprotot, tikai nerunā.
Svētkus svinam latviski, droši vien tas tāpēc, ka tieši sieviete ienes mājās tradīcijas.
Īpaši Ziemassvētkos ieražas ir atšķirīgas. Lietuvā 24. decembris vēl nav nekādi Ziemassvētki, ir Kūču vakars, lielā gaidīšana, taču mūsu bērni vienīgie jau saņem dāvanas.
Es turu to latviskuma karogu mūsu bērniem, cik vien varu, jo, protams, viņi iet skolā un aug lietuviskajās tradīcijās. Es turu buru un piedomāju pie mūsu tradīcijām.
– Mums, divām baltu tautām, it kā ir daudz kopīgā, taču droši vien arī daudz atšķirīgā?
– Jo ilgāk dzīvoju Lietuvā, jo brīnišķīgākus cilvēkus satieku. Jo vairāk ieeju savā kultūras darba vidē, jo vairāk pazīstu lielas personības.
Sākumā man negāja tik viegli, likās, ka lietuvieši neraujas mani pieņemt.
Latvieši, redzot, ka viens ir ienācējs kompānijā, uzreiz cenšas iekļaut. Lietuvieši ir pašpārliecinātāki, tā mums mazliet pietrūkst.
To laikam līdzi nes vēsture, to jūtu pēc saviem bērniem. Viņi pārnāk mājās un stāsta, kādi karaļi, valdnieki, lielie kunigaiši Lietuvai bijuši. Varbūt tas devis tautai citu pašpārliecinātību. Arī problēmas viņi risina vieglāku roku, viņos ir mazāk šaubu.
Ļoti jūtams, ka mēs esam auguši vācu, zviedru protestantu tradīcijās, bet lietuviešiem ir pavisam cita vēsture, kultūra un tradīcijas. Tik ļoti līdzīgas valodas, bet atšķirīga vēsture, arī mentalitātes.
Ārēji bravūrīgums ir lielāks, taču iekšēji ir tādas pašas ievainojamas sirdis. To nevar uzreiz redzēt, un varbūt tāpēc latviešiem Liepājas pusē nav tik viegli lietuviešus pieņemt. Tā izskatās.
– Varbūt tā ir balta skaudība, ka Lietuvas uzņēmēji uzsāk biznesu. Vai atjauno ēku, kā jūsu vīramāte Rasa Gelgote, un tad latviešiem kremt – kā viņi to var!
– Un liekas, ka varbūt ne ar tādiem līdzekļiem to dara, gribam kritizēt. Lietuvieši ir darbīgi. Ja ir problēma, viņi nevis tendēti just to problēmu, bet risināt.
Un, runājot par raušanos uz jūru, – lietuviešu tauta ir lielāka – mēs esam divi miljoni, viņu ir trīs miljoni, bet jūras piekraste viņiem ir kāda viena piektdaļa no mūsējās, un tad vēl dabas lieguma zonā ar milzīgiem ierobežojumiem. Viņi raujas uz skaisto Latviju.
Lietuviešiem ir jūras kults – viņi to dievina!
Atbrauc un redz, ka te ir neaptverami skaisti, ir aizgrābti. Esmu no Vidzemes vidienes, un man nenāktu prātā tāpat vien braukt uz piekrasti, rūpēties, ieguldīt līdzekļus, lai kaut ko atjaunotu, bet viņiem daži simti kilometru nav par tālu.
– Jums nelikās, ka vīramāte ir pavisam traka, ja pērk vecu, pussagruvušu māju Liepājā? Tagad varam priecāties par skaisto Karostas kamerzāli, bet sākumā mājai bija tikai sienas.
– Mēs esam pieraduši pie viņas vēriena. Lietuvā viņa vada trīs universitātes korus un tos bieži vadā pa ārzemēm. Milzīga izdarība, nebaidīšanas darīt, prasīt un paveikt vairāk, nekā liekas iespējams.
Kad mēs dzīvojām Pulkveža Brieža ielā 5, staigāju garām namam numur viens un noraudzījos, ka no ārpuses izskatās, ka te kaut kas ir bijis un varētu būt. Bija liels pārsteigums, ka Giedrjus mamma to pērk.
Iekšā bija briesmīgi! Likās, ka maz kas tur glābjams.
– Jūs pati koncertā atklājāt jauno koncertzālīti. Kādas ir sajūtas tur dziedāt?
– Domāju, ka mēs varam priecāties par katru stūrīti, kas tiek sakopts. Tā kā ir koncertzālīte, tā dod iespēju – nāciet un skatieties! Tas nepaliek tikai aiz vārtiem. Skaisti izskatās un tur skaisti skan.
Milzīga apbrīna Baibai un Kristīnei no biedrības “Baringtons K2”, kuras organizēja koncertciklu. Zinu, ka mūziķi jau piesakās uz nākamo gadu. Dod dievs, lai viņām pietiek spēka un padarītais atmaksājas!
Liepājā jau kultūras netrūkst.
Nezinu, kā tas ir no vietējo puses, bet man, esot Liepājā, vienmēr gribas kaut kur aiziet. Bērnus vedu uz Leļļu teātri. Pati aizskrienu uz Liepājas teātri.
– Bieži vien ir trīs izcili pasākumi vienlaikus!
– Jā gan! Cerēsim, ka niša koncertzālītei būs. Un tur var notikt arī citi pasākumi, kad zinām, ka tāda vieta te ir. Var sakurināt krāsnis, to meitenes darīja pirms koncertiem.
Tur ir arī cita veida apkure. Taču viņas bija aizgājušas painteresēties uz Liepājas muzeju, kur pateica – ja vien ir iespēja, tad šāda tipa mājās vajag kurināt krāsnis.
– Vai tik muzikālā ģimenē arī bērni apgūst mūziku?
– Viņi mācās Čurļoņa skolā, kas ir analogs mūsu Dārziņskolai. Tur ir gājis vīrs un visa viņa ģimene. Bērni ir priecīgi, jo pati skola ir burvīga. Klases nav ļoti lielas, visi ir draudzīgi.
Viņi zina – lai mācītos šajā skolā, instruments ir jāspēlē. Radinām vingrināties katru dienu, bet pēc tam dzīvē redzēs, vai tā būs profesija.
– Jums pašai ir ļoti plašs repertuārs – no baroka līdz mūsdienu mūzikai, komponisti raksta speciāli jūsu balsij. Kas ir tā mūzika, kurā visērtāk jūtaties un ar vislielāko prieku dziedat?
– Ar ļoti retiem izņēmumiem es vislabprātāk dziedu to, kas tajā brīdī ir jādzied. Kad atdodos tam, kas tobrīd ir aktuāli, tad par visiem simt procentiem. Esmu laimīga par visu, ko dziedu.
Mana balss ir klasiski skolota, esmu koloratūrsoprāns, kādreiz varbūt esmu pārdzīvojusi, ka nevaru dziedāt lielās dramatiskās lomas, bet Dievs jau katru pazīst.
Līdztekus savām operu lomām un kamermūzikai soli pa solītim ir izveidojusies sadarbība ar mūsdienu komponistiem, sastopu fantastiskas personības. Ne tikai dabūju notis, bet komponistu satieku dzīvē. Esmu ļoti bagāta ar to.
– Drīz jums Rundāles pilī būs koncerts tieši ar Liepājas Simfonisko orķestri.
– Tam laikam nebūs tiešas saistības ar to, ka pati dzīvoju Liepājas pusē. Tie ir mūsu muzikālie ceļi, mani uzaicināja orķestra galvenais diriģents Guntis Kuzma.
Koncerts būs Adventē, 15. decembrī, ar lietuviešu diriģentu Modestu Barkausku. Tā man būs diezgan apjomīga programma, kurā dziedāšu Mocarta, Šūberta un Rosīni mūziku. Virtuozu un smalki emocionālu. Ļoti gaidu šo satikšanos ar Liepājas Simfonisko orķestri.
Vizītkarte
Gunta Gelgote
- Dzimusi 1982. gadā.
- Nāk no Līgatnes.
- Studējusi vokālo mākslu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA) un Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā.
- Profesionālajā darbībā aptvertā mūzika sniedzas no baroka līdz mūsdienu skaņdarbiem.
- Dziedājusi Lietuvas operas teātros, arī Latvijas Nacionālajā operā, uzstājusies kopā ar simfoniskajiem un kamerorķestriem.
- 2009. gadā saņēmusi Latvijas Lielo mūzikas balvu kategorijā “Gada debija”.
- 2023. gadā saņēmusi Lietuvas skatuves mākslu gada balvu “Zelta krusts” kategorijā “Gada soliste”.
- Savus opusus Guntas balsij veltījuši komponisti Ēriks Ešenvalds, Mārtiņš Viļums, Indra Riše, Līga Celma-Kursiete, Onute Narbutaite un Gundega Šmite.
- Vīrs Giedrjus Gelgots ir flautists Lietuvas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī.
- Bērni Kārlis (10) un Rūta (8).
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
