Biedrību pērn nodibināja saldenieki Dina un Guntis Bergholci. Viņus uz to mudināja, jo Dina kopš 2017. gada sabiedriskā kārtā Golvejas latviešiem rīko kultūras un atpūtas pasākumus, bet Guntis pēc mūsu valsts simtgades Dziesmu svētkiem izveidoja un vada Golvejas latviešu vidējās paaudzes deju kolektīvu “Rietumkrasts”. Rosīgs arī Golvejas latviešu bērnu deju kolektīvs “Pastaliņas”.

Guntis priecājas, ka tās vada “Rietumkrasta” dejotājas, Saldus novadnieces Aija Arāja-Čunka un Elza Lāce. Bergholcu ieguldījums latviešu kultūras dzīvē Īrijā ir augstvērtīgs, tāpēc 2020. gada izskaņā Latvijas vēstnieks Īrijā Jānis Sīlis pāri apbalvoja ar savu atzinības rakstu.

Pamodina rāmi lēnām

Dina Golvejas latviešiem rīko nacionālus svētkus, balles un atpūtas pasākumus. Viņa atklāj, ka savu latvietību stiprina, ar tautiešiem ballējoties par godu Starptautiskajai sieviešu dienai un 18. novembra svētkiem, atzīmējot gadskārtas un dziedot Dublinas latviešu korī.

Līdz 2017. gadam Dinai nozīmīgi latviešu sarīkojumi notika Dublinā. Saldeniece, apsverot piedāvājumu uz pilnu slodzi iesaistīties Dublinas latviešu organizācijā, secināja: Golvejā tautiešiem ir visi dotumi un resursi, lai svētkus sarīkotu savās mājās.

Dinas rīkotiem pasākumiem apmeklētāju pietiek. “Domāju, ka sabiedriski aktīvu latviešu atsauktos vēl vairāk, ja mūsu pilsētā būtu arī latviešu koris un skoliņa,” uzskata saldeniece.

Skoliņa esot bijusi – pusotru vai divus gadus darbojusies Īrijas Latviešu biedrības paspārnē. Tautiešu ģimenes kuplo, tāpēc tās interesējas par latviskām rotaļnodarbībām. Diemžēl Dina vēl nav atradusi cilvēku, kurš skoliņu nodibinātu un vadītu.

Ar kori situācija līdzīga, tāpēc Dina dzied Dublinā – katru svētdienu pāris stundu pavada ceļā, piecas – mēģinājumā. Arī “Rietumkrasts” mēģina svētdienās.

Vairums dejotāju dzīvo ap Golveju, taču esot pāri, kuri līdz mēģinājuma vietai, Klērgolvejas sporta zālei, brauc pusotru stundu. “Strādājam četras stundas. Ja pierēķinām laiku, kas pavadīts ceļā, tad sanāk, ka visu dienu esam veltījuši latviešu tautiskajai dejai un mūsu sapnim par dejošanu Dziesmu svētkos. Mums svētdienas ir latvietībai. “Rietumkrastā” ir visādi dejotāji. Daži dejojuši Latvijā, citi iesākuši no nulles – neprata polku, lēca neritmā… Ticu, ka dejas izjūta ir katrā latvietī, tik rāmi lēnām jāatmodina,” smaida vadītājs.

Uz Dziesmu svētkiem – obligāti

“Rietumkrastā” dejo astoņi vīrieši un septiņas sievietes, pieci pāri kopā arī dzīvē. “Man paveicies, ka blakus ir Dina. Viņas rīkotajās ballēs uzrunājam potenciālos kolektīva dalībniekus. Pievienoties sola diezgan daudzi, bet, kad jānāk uz mēģinājumiem, atrunājas,” Guntis situāciju pieņem ar sapratni.

Arī Īrijā kovida uzliesmojuma pirmajos viļņos valdība strikti ierobežoja cilvēku pulcēšanos. “Rietumkrasta” vadītājs baiļojās, ka ilgstošs pārtraukums kolektīvam būs liktenīgs, tāpēc ar Dinu domājuši, kā dejotājus noturēt savā redzeslokā.

Kopīga labuma vārdā pat pārbīdīja mēbeles savas mājas lielajā virtuvē, lai atbrīvotu placi dejotāju mēģinājumiem.

Guntim “Rietumkrasts” sagādā visplašāko izjūtu gammu, sākot ar saviļņojumu pārākajā pakāpē līdz domām pašdarbībai atmest ar roku. “Latvijā biju dejotājs. “Rietumkrastu” piekritu vadīt, jo iedomājos – ja nu man izdodas?

Saviem dejotājiem apsolīju, ka aizvedīšu viņus uz Dziesmu svētkiem, tāpēc man tagad nav atkāpšanās ceļa un jāiet līdz galam.

Kad dejotāji par biežu netiek uz mēģinājumiem, kolektīvam saku: “Ja nevaram [pamatīgi strādāt], tad jāatsakās no domas dejot Dziesmu svētkos. Eiropā tik daudz festivālu, ar četrām jestrām dejām varētu izbraukāt daudzas valstis, mēs visiem patiktu!” Taču dejotājiem tikai viens mērķis – Dziesmu svētki Rīgā. Viņi saņemas, un strādājam tālāk,” vadītājs pastāsta.

Golvejas latvieši piedalījušies tautiešu svētkos Kanādā un koncertējuši Skotijā. Pērn Vācijā mācījās pie jaunās paaudzes horeogrāfa Reiņa Rešetina, Guntis – deju kolektīvu vadītāju kursos Latvijā.

“Arī mūsu kolektīvam jāiztur Dziesmu svētku skatē. Žūrija mūs vērtē, noskatoties ierakstu. No vienas puses, esam labākā situācijā nekā Latvijas kolektīvi, jo tos vērtē klātienē. Mēs drīkstam filmēt tik reižu, cik gribam, un iesniegt labāko ierakstu. No otras puses, esam zaudētāji, jo žūrija ierakstu drīkst skatīties vairākas reizes un katrā pamanīt vēl kādas nepilnības. Pēdējā skatē kolektīviem punktus nelika. Repertuāru esam apguvuši, taču, lai labotu kļūdas, Dina noorganizējusi horeogrāfa Jāņa Purviņa meistarklasi novembrī. Tajā piedalīsies arī divi latviešu kolektīvi no Skotijas. Visus izdevumus segsim paši,” Guntis ierunājas par kolektīva rocību.

Ar visu tiek galā paši

Latvijā Dziesmu svētku kolektīvus apģērbj pašvaldības, “Rietumkrastu” – tā dejotāji. No Pasaules brīvo latviešu apvienības trijos gados saņemts 2300 eiro. Par tiem iegādājās tautas tērpu aksesuārus. Lielākos darbus padarot un finansējot paši dejotāji, piemēram, viņu saimē ir divas šuvējas.

Dina dzirdējusi, ka diasporas kolektīviem esot diezgan daudz iespēju piesaistīt Latvijas valsts naudu, taču viņai nav ieraduma rakstīt projektus. “Uzrakstīju vienu sadarbībā ar draugiem no Kanādas latviešu deju kopas “Vainadziņš”. Finansējumu nepiešķīra, jo sākās pandēmija. Citus neesmu rakstījusi, jo, izskatās, ka paši ar visu tiekam galā. Iespējams, ja sāktu projektus rakstīt, rastos arī domas, kam būtu jāpiesaista Latvijas valsts un latviešu organizāciju līdzekļi.

Mums, Golvejas latviešiem, satikšanās ir vissvarīgākā, un par to varam parūpēties paši. 2017. gada septembrī pirmo reizi sarīkojām balli ar Tomasu Kleinu. Pie mums ballējas latvieši no Dublinas, Limerikas un citām pilsētām aptuveni 100 un vairāk kilometru rādiusā. Pagājušajā gadā izmēģinājām tirdziņu un koncertu Ziemassvētku laikā, šogad – Jāņus. Latviešiem ļoti gribas ballēties, bet “Rietumkrastam” un “Pastaliņām” – uzstāties, un kopā sanāk labs pasākums,” stāsta Dina.

Skatītāju pulkā visvairāk esot latviešu un sveštautiešu, kuru ģimenēs latvieši ieprecējušies, piemēram, spāņi, poļi, lietuvieši un īri.

Kopš 2012. gada Dublinu ik pavasari pārņem Latviešu kultūras dienas un tajās piedalās arī pārstāvji no studentu un tūristu piepildītās Golvejas. “Mūsu pilsēta ir etniski raiba – dēls stāstīja, ka pirms pāris gadiem Golveju atzina par otro vai trešo draudzīgāko pilsētu pasaulē. Tajā visu gadu ir mākslas dienas, koncerti, parādes… Aktīva kultūras dzīve arī citām tautām. Pirms kara Ukrainā pamanāmi bija krievi, jo viņus ļoti atbalstīja Krievijas vēstniecība. Katrai tautai ir kādi entuziasti, kas palīdz saglabāt indentitāti. Ikdienā redzam, ka svešumā latvietība gaist ātri. Kaut vai apprecoties ar citas tautības cilvēku. Pazīstam ģimeni, kurā vecāki ar bērniem runā katrs savā dzimtajā valodā, tāpēc bērni angliski sazinās tikai ārpus ģimenes. Bet ir latvieši, kas ar saviem bērniem runā tikai angliski. Tiem, kuriem latvietība ko nozīmē, ir vajadzība satikt citus latviešus. Man Dziesmu svētki ir svarīgi, citam – nekas tik nozīmīgs, lai tērētu naudu un brīvo laiku,” prāto Dina.