Aprīļa pirmajā pusē viņš sarīkoja koncertus, lai mūzikā vēlreiz noietu no viena līdz otram un pa ceļam apstātos vēl citos svarīgos punktos. Jo tā jubilejai piedien – Laurim šopavasar apritēja 40 gadu, no tiem 25 pavadīti uz skatuves.

– Kā viss sākās?

– Mana karjera populārajā mūzikā sākās 1999. gada pavasarī, kad mācījos Brocēnu vidusskolas 9. klasē un ar čaļiem iesākām grupas “ēnas” stāstu. Taču mūzikā esmu bijis ilgi pirms tam.

Aizvien atceros, kā 1990. gadā tēta mamma Lilija mani veda uz Saldus Mūzikas skolas sagatavošanas nodarbībām.

Visu bērnību esmu vērojis, kā tētis, Brocēnu vidusskolas direktors un komponists Egons Valters, atlasa dzejoļus savām dziesmām un komponē.

Savulaik viņš Brocēnos izveidoja bērnu popgrupu “Knifs”. 90. gadu vidū tai bija liels notikums – tika izdota audiokasete!

Mūzikas skolā ap 4., 5. klasi mana interese strauji kritās, jo biju arī basketbolists, un grafiks sanāca smagi nopietns.

Divas reizes nedēļā biju mūzikas skolā, trīs – treniņos, bet nedēļas nogalēs – izbraukumu spēlēs Iecavā, Liepājā un citās pilsētās, visam pa vidu – mūzikas konkursi.

Visspilgtāk atceros kādu konkursu, kura dēļ visu nakti murgoju, svīda rokas.

Tā bija vienīgā reize, kad man deva baldriāna pilienus. Tik pār-satraucies nebiju pat 2013. gadā Malmē, kur kopā ar grupu “PeR” pārstāvējām Latviju lielajā Eirovīzijā.

Tehniski esmu bijis gatavs katrai atbildīgai uzstāšanās reizei, satraukumu rada bailes pievilt. Mūzikas skolas konkursā – skolotāju, kurš mēnešiem tevi mācījis, Malmē – Latvijas iedzīvotāju cerības.

No skolas gadiem atceros arī zēnu kora stundas. Mums “palaimējās”, ka tās sākās pulksten 7.45 no rīta, taču, pateicoties šim kolektīvam, 1995. gadā piedzīvoju savus pirmos skolēnu dziesmu svētkus Mežaparka estrādē.

– Vai toreiz tevi skāra izdaudzinātā kopkora maģija?

– Tas notika daudz agrāk, jau 1990. gadā. Toreiz lielajos Dziesmu svētkos dziedāja visa Valteru ģimene – mani vecāki, vecvecāki, krustmāte… Man bija tikai seši gadi, tomēr tiku paņemts līdzi uz Rīgu.

Noslēguma koncertā turējos vectēvam pie rokas, tā arī neesmu aizmirsis izjūtas Emiļa Melngaiļa “Jāņu vakarā”…

Kopš 1998. gada ar vīru kori “Brocēni” esmu bijis katros Dziesmu svētkos.

Brocēnu vidusskola bija slavena ar nelatvisko dziesmu festivālu rudenī un latvisko dziesmu festivālu pavasarī. Abi bija leģendāri, un tajos pirmās iemaņas parādīja ne viens vien mūsu puses mūziķis.

Toreiz jauniešus dziļi iespaidoja fināls, jo uzstājāmies ar dzīvo sastāvu, koncertu filmēja un pārraidīja vietējā kabeļtelevīzijā. 1998. gadā tētis pierunāja arī mani piedalīties nelatvisko dziesmu festivālā.

– Pastāsti vairāk par pusaudžu nodibināto grupu “ēnas”!

– Iesākumā stipri ietekmējos no “Prāta vētras”, spēlējām visu, ko klausījāmies, – “Nirvanu”, “U2”, “Jaunu mēnesi”. Ik pa laikam piedāvāju kādu no savām kompozīcijām.

Spilgts moments bija pirmais ieraksts profesionālā studijā 2000. gada rudenī. Tēmējām uz visaugtāko plauktiņu – “Radio SWH” studiju.

Pirmajai dziesmai sekoja otrā, trešā, līdz izlauzāmies līdz “SWH” raidījumam “Priekšnams”.

2000. gadu sākumā tas bija nozīmīgs tramplīns katram jaunam izpildītājam. “Priekšnama” mēneša labākajai dziesmai sekoja uzrāviens līdz “SWH” Top40 pie Arta Volfa.

Tolaik Latvijas jaunajām grupām tas bija Everests! Mēs tajā uzkāpām 2002. gada pavasarī.

– Kāpēc slavas zenītā grupa pajuka?

– Pusaudži skatās uz populārām grupām un cer, ka arī viņi muzicēs kopā visu dzīvi, taču šādi gadījumi ir reti izņēmumi.

Tētis pirmais pamanīja, ka daži čaļi sirdī grib darīt kaut ko citu. “ēnu” piektajā jubilejā viņš mani brīdināja: “Tev būs jāiet tālāk.”

Palikām ar ģitāristu Jāni Ķeri divatā. Mums, tolaik amatieriem, ļoti paveicās, jo Latvijas Mūzikas akadēmijas Studentu klubā sadraudzējāmies ar jauniem profesionāļiem.

Staņislavs Judins kļuvis par slavenu kontrabasistu, izdevis albumu kopā ar Asnāti Rancāni. Mārtiņš Miļevskis ilgus gadus bija grupas “Astro’n’out” bundzinieks, tagad spēlē “Auļos” un palīdzēja tapt multimediālai izrādei “Latvju zīmēs rotāties”.

Daudz mācījāmies arī no taustiņinstrumentālista Dāvja Ābrama.

– Taču arī šajā sastāvā “ēnas” nonāca krustcelēs.

– 2006. gada martā izdevām dziesmu “Beautiful Morning”. Tagad daudzi Latvijas mākslinieki neredz jēgu dziedāt angliski, bet 2000. gados tā darīja gandrīz visi.

Piemēram, “The Hobos” dziedāja pārsvarā angliski, “Prāta vētra” katru albumu iedziedāja latviešu un angļu valodā. Angliski dziedāja “Tumsa”, “Jauns mēness”… Toreiz domāja, ka ar tādām dziesmām tiks pāri robežām.

Tagad sacerēt dziesmu angliski ir tikpat lietderīgi, cik lietainā dienā mazgāt automašīnu un pēc tam uzbraukt uz grants ceļa – bezjēdzīgi.

Vismaz man.

“Beautiful Morning” nokļuva Latvijas dziesmu topu virsotnēs, un mums izpletās spārni.

2008. gada aprīlī izdevām savu pirmo albumu un tajā iekļauta dziesma “Neprātīgais” mūs pacēla vēl augstāk – līdz “Muzikālās bankas” finālam.

2011. gadā sajutu, ka manī notikušas garīgas izmaiņas. Festivālā “Summer Sound” “ēnas” spēlēja uz lielās skatuves ļoti labā laikā vairāku tūkstošu publikai, bet nejutos sadzirdēts.

Čaļi gribēja grupai smagāku skanējumu, bet mani vilka citā virzienā. Par laimi, ceļš vienmēr vedis uz priekšu.

– Tomēr tas nozīmēja ceļu vienatnē…

– Tā gan nav, solokarjeras sākumā ar mani bija basģitārists Jānis Olekšs no grupas “Laime pilnīga”, Mārtiņš Miļevskis, Kate Pāvula (tagad Rudzinska) un mans smilšu kastes draugs, saksofonists Uldis Veigurs.

Uzstājāmies ar nosaukumu “L.V./Neparasts bars”. Muzikālais sastāvs ir arī tagad.

Varu uzsist sev uz pleca par pēdējiem pieciem gadiem.

Treknajos gados katrai grupai, kura bija pabāzusi galvu virs ūdens, tika izdarīts lāča pakalpojums – tām momentā atradās naudīgas būvkompānijas un citi partneri un albuma izdošanai nauda nebija jāmeklē.

Mūziķiem nostiprinājās pārliecība, ka viņiem pienākas liela nauda, jo rada mākslu. Manuprāt, ekonomiskā krīze 2008. un 2009. gadā daudz ko sakārtoja.

– Zinu, ka tu mērķtiecīgi strādā, nevis paļaujies uz veiksmi.

– Mūzika ir bizness, un tas ir jāvada. Esmu pats sev izdevējs, menedžeris, grāmatvedis, šoferis, apskaņotājs… Pagājušajā rudenī uzstājos padsmit bibliotēkās, jo pavasarī nosūtīju aptuveni 700 e-pastu.

Nogurums sakrājas, savu prasa arī ģimene un abi bērni, bet, pēc novērojumiem, vīrietim manā vecumā ir bīstami nebūt aizņemtam.

Radošo profesiju pārstāvjiem jo sevišķi ir svarīgi nogurt arī fiziskā darbā – no sniega šķūrēšanas, malkas nešanas, zemes rakšanas, naglošanas, zāģēšanas…

Ja man būtu par daudz brīva laika, prātā ienāktu domas, kas grauzdētu smadzenes, bezdarbība varētu ievilkt nelabās atkarībās.

Vīriešiem ir kā puikām – ja ir uzdots uzdevums, muļķības prātā neienāk, bet, tiklīdz garlaikojas, visu ko savāra.

Vizītkarte

Lauris Valters

• Dzimis 1984. gada 24. martā Saldū.
• Pabeidzis Brocēnu vidusskolu, 1998. gadā – klavierspēles klasi Saldus Mūzikas skolā.
• Pirmais popularitātes vilnis piedzīvots 2000. gados ar grupu “ēnas”.
• 2013. gadā grupas “PeR” sastāvā pārstāvēja Latviju Eirovīzijā Zviedrijā.
• Solokarjerā pirmais albums bija “Mirklī ieklausies” (2019), izdevis šūpuļdziesmas bērniem “Guliet, mazie!” (2020) un Ziemassvētku albumu “Sirds kā bākuguns” (2020). Martā klajā laista jaunākā izlase “Ārpus laika”.
• Autors dzejoļu krājumam “Visumā veidoti vārdi” (2019), “Garam gara gaita” (2020) un “Sirds silta sajūta” (2022).
• Radio “Pieci.lv” vadījis savu programmu “Pieci Retro”, no 2019. līdz 2021. gadam televīzijas raidījuma “Izstāsti Latvijai” vadītājs.
• Savas kompozīcijas iedziedājis ar Aiju Andrejevu, Rūtu Dūdumu-Ķirsi, Katrīnu Dimantu, Rīgas Tehniskās universitātes jaukto kori “Vivere” un citiem māksliniekiem.