Modina ķermeni un prātu

”Tieši profesionālajai pilnveidei un attīstībai jaunajā sezonā ierādīta centrāla loma,” saka Leļļu teātra sabiedrisko attiecību vadītāja Ieva Hmieļevska, pavēstot par aktieru piedzīvotajām meistarklasēm pie L. Kirmuškas.

Trenēta katram leļļu aktierim tik nepieciešamā ”klasika” – spieķu lelles vadīšana, apsēdinot, pieceļot, pagriežot un tamlīdzīgi darbinot lelli.

Būtiski bijis attīstīt arī komandas sadarbību, ne tikai tāpēc, ka uz skatuves atrodas vairāki aktieri vienlaikus, bet tāpēc, ka bieži vairāki aktieri vada vienu lelli un katrs atbildīgs par kādu citu lelles ķermeņa daļu, bet visi kopā par kopējo kustību un emocijām.

”Darbs ar spieķu lelli ir fiziski mokošs un garlaicīgs, tomēr tā ir leļļu teātra aktiera pamata prasme. Ja to apgūst un attīsta, tad spēj strādāt ar jebkuru lelli – vai tā būtu marionete, objekts vai parterlelle.

Kopā izrakāmies cauri milzīgam uzdevumu kalnam un paveicām daudz, brīnos kā aktieru galvas to turēja,” meistarklases dinamiku raksturo L. Kirmuška.

Aktrise Ilze Jura akcentē gan radošo pacēlumu, ko izdevies gūt izspēlējot dažnedažādas etīdes, gan leļļu tehnikas vingrinājumus: ”Esmu skolota kā dramatiskā teātra aktrise, tāpēc leļļu teātrī man vienmēr jāpiedomā, ka ne es lecu polku, bet lelle. Šī spēja redzēt un domāt caur lelli ir ārkārtīgi skaista un nemitīgi izkopjama.

Kad elpo vienā ritmā ne tikai ar lelli, bet arī diviem vai trim kolēģiem, un visi esat viena tēla organiska daļa, tad arī skatītājs top apburts”.

”Priekš sevis atklāju vairākas jaunas, ārkārtīgi noderīgas un smalkas lietas, ko var lelle. Ja repertuārā nav izrāde ar spieķu lellēm, saproti arī, ka rokas gurst un jāuztrenē fiziskā forma. Bija nudien vērtīgi,” spriež aktieris Ingars Gudermanis.

Aktieru sastāvā ir nelielas izmaiņas. Pagājušās sezonas vidū aizgājusi viena no aktrisēm, taču patlaban kolektīvā iejūtas jauns kolēģis.

Sezonu uzsākot, Leļļu teātrī mainījusies arī mākslinieciskā vadītāja. Nepilnu mēnesi tā ir Liene Gāliņa. ”Viņa ir skolota profesionāla leļļu teātra aktrise, bijusi arī Nacionālā teātra aktrise, viņai bijuši vairāki režijas darbi,” iepazīstina I. Hmieļevska.

Pirmizrāde atceltajam iestudējumam

Šosezon, kā ierasti, plānoti četri jauniestudējumi, atklāja I. Hmieļevska. Pirmais jau šajā nedēļas nogalē, un tā būs režisora D. Petrenko izrāde ”Dauka. Labie jautājumi”, ar ko bija plānots noslēgt aizvadīto sezonu, taču aktiera slimības dēļ to nācās atlikt.

”Esmu priecīgs, ka varam beidzot šo izrādi parādīt,” saka režisors, taču piebilst, ka tā neesot bijusi pirmā reizē, kad izrāde kovida dēļ atlikta. ”Esmu to piedzīvojis vairākkārt, tā kā pret to izturējos mierīgi un paniku necēlu. Un pieredze rāda, ka izrāde, drusku pastāvējusi, kļūt tikai labāka. Sliktāk noteikti tā dēļ nebūs, – tikai labāk.”

Izrāde ir veidota pēc Sudrabu Edžus stāsta ”Dauka” motīviem, un tajā režisors aicina veidot dialogu starp bērniem un vecākiem, starp pagātni un tagadni – sarunāties par Daukas kā bērna emocionālajiem pārdzīvojumiem mūsdienu vērtību kontekstā un mūsdienu cilvēka sapratnē.

”Mēs gribam parādīt, kāpēc mūsdienu vērtības ir jāsargā un jāiestājas par tām tad, kad tās tiek apdraudētas.

Esmu pārliecināts, ka, lasot stāstu ”Dullais Dauka”, mūsdienu bērnam rodas daudz jautājumu ne tikai par notikumiem, kas ir aprakstīti literārajā materiālā, bet arī par to, kādas attiecības atklāj Sudrabu Edžus.”

Izrādes ”Dauka. Labie jautājumi” mērķauditorija ir sākumskolēni. ”Esmu pamanījis, ka bērnu izrādēs ļoti bieži arī pats teātris baidās no tā, ka bērns kaut ko nesapratīs, arī aktieri mēdz no tā baidīties, un saka režisoram, vai bērns tiešām to sapratīs. Man atkal, kā režisoram, vienmēr interesants licies brīdis, kad bērns uzdod jautājumus. Bērni jau uz teātri nenāk vieni. Viņi nāk ar skolotāju, vecākiem vai vecvecākiem, ar pieaugušajiem, kuriem drīkst uzdot jautājumus. Un man gribas, lai teātris rosina šādas sarunas,” teic D. Petrenko.

”Ne tikai iemāca, iedod atbildes, bet, lai ir arī tāds kā tilts starp to, ko bērns redz teātrī un pēc tam sarunai ģimenē.”

D. Petrenko aicina vecākus ļaut bērniem pašiem spriest par to, vai izrāde ir laba vai slikta. ”Es vienmēr skatos, kā bērni uzvedas izrādes laikā vai pēc tās. Bieži vien problēma ir ar pašiem vecākiem. Viņi mēģina skatīties izrādi sava bērna acīm, pēc tam saka, ka bērnam tā nepatīk. Bet es redzu, ko citu, – ka bērns vēl negrib iet prom, grib palikt zālē spēlēties, prasa vai būs otrais cēliens. Vecāki ir tie, kam ir aizspriedumi, – ka izrāde ir pārāk filosofiska vai pārāk skumja, pārāk nesaprotama. Vecākiem jābūt daudz atvērtākiem.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.