Nora Driķe
"Liepājas Vēstules"
Bilde un mašinērija
Uz jautājumu, kā koncertzāle ir ietekmējusi pilsētu, koncertzāles vadītājam Timuram Tomsonam ir ātra atbilde: ”Mums ir restorāns ”Čello”, otrpus ielai restorāns ”Piano”, pretējā stūrī viesnīca ”Maestro”.
”Lielais dzintars” ir Liepājas enkurceltne, izcils arhitektūras piemērs, kas uzvarējis pasaules arhitektūras konkursos un piesaista ārkārtīgi daudz uzmanības no ārzemēm.
To izjūtam ikdienā. Aizbraucu pie Berlīnes filharmoniķiem, parādu bildi, kur mēs strādājam, mūs apskauž. Mākslinieki, kuri nekad nav bijuši šajā pusē, grib būt šajā brīnišķīgajā ēkā.”
Mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča piebilst: ”Akustiķi, kuri strādāja kopā ar Folkeru Gīnki, ir izcili. Varu pateikt, kas veidoja mūsu akustiku, un jautājumu vairs nav. Mākslinieki, kuri šeit atbrauc, vēlas atgriezties. Saka, cik fantastiski šeit spēlēt, cik laba uzņemšana, slavē visu komandu. ”Dzintars” ir kļuvis par pilsētas pazīšanas zīmi.”
Koncertzālei vizuļojot saulrieta un lampu gaismās, tēls ir ideāls – atzīst arī koncertzāles uzņēmuma valdes loceklis Aldis Kaupa, kurš šeit strādā visilgāk, jau no nama būvniecības laika. Viņš pēc izglītības ir būvinženieris, iepriekš strādājis namu apsaimniekošanā.
”Dzintarā” bija jāiepazīst visas sarežģītās nama mašinērijas, lielākā daļa no tām paslēptas ēkas apakšzemes stāvos.
”Mums jābūt neatlaidīgiem profesionāļiem, kam jāprot iziet no situācijas. Aiz ideālā tēla slēpjas mašinērijas, iekārtas, stikli… Visu laiku kaut kas notiek. Pirmie gadi bija sarežģīti, izprast ēku kā mehānismu, pielāgot visu cilvēku vajadzībām, izprast, ar kādām jaudām darbināt ventilāciju, apgaismojumu. Nu jau viss ir iegājies.
Tas bija satraucošākais, kad būvnieki tevi atstāj vienu ar visām iekārtām. Bet labi, ka ir komanda:
vecākais gaismu režisors Mārtiņš Jansons, skaņu operators Jānis Straume, tehniskās daļas vadītājs Imants Auznieks. Daudz reižu bijis jāliek prāti kopā – ko darām? Ne vienmēr viss atrisinājies, kā gribētos.”
Sarakste ar būvniekiem nebeidzas arī tagad. Ēkas saimnieks Aldis neslēpj – pat divus gadus vajadzēja, līdz nama sarežģītās sistēmas iepazinis. ”Stress pastāv vienmēr. Var kaut kas noiet greizi, signalizācija iedarboties, kā ir gadījies. Māju ceļot, mēs jau zinājām, ka ne viss ir tik perfekti, kā izskatās. Katru gadu plānojam investīcijas, lai kaut ko uzlabotu.”
Tā, piemēram, gar sienām zālē papildus pieliktas margas, uzklausot gan, ko saka apmeklētāji, gan vietu ierādītājas. ”Atskatoties šķiet, sākums ar koncertzāli bija maza bērna līmenī, arī man personīgi, padomājot, kam ir iziets cauri, iedzīvinot, iedarbinot koncertzāli. Vēl prātojam, kā to attīstīt. Arī kultūras ziņā man šeit ir bijusi ļoti plaša iespēja izglītoties. Mēs dodam iespēju citiem cilvēkiem veidot apmeklējumu kā svētkus. Man ir gandarījums, ka varu šeit strādāt un ar šo vietu lepoties. Ar visu dvēseli baudīt koncertu gan nevaru. To neļauj atbildība par nama sarežģītajām sistēmām,” Aldis atklāj.
Iziet bagātākiem
Baiba, veidojot koncertzāles māksliniecisko piedāvājumu klausītājiem, tiecoties pēc daudzveidības, atvērtības, piedzīvojuma un atklājuma.
”Tas arī ir viens no virsmērķiem, lai te skan pasaules mūzika, laikmetīgā, senā mūzika, klasiskie, romantiskie, simfoniskie koncerti. Gribas ticēt, ka pēc koncerta cilvēks aiziet bagātāks,” viņa saka. Kopš 2017. gada biļešu ieņēmumi ir palielināti par 35 procentiem. Tas rāda augošu publikas interesi.
”Šajā namā ir mūzikas skola, var ienākt jau, kad esi pavisam mazs, būt ciešā kontaktā ar profesionāliem mūziķiem, mākslu, uzstāties. No profesionālās attīstības viedokļa tas ir izcili, ka vienuviet ir gan izglītības process, gan izpildītājmākslinieki,” uzskata Timurs.
”Jā, bērni šeit jūtas ļoti brīvi, pastaigājas, šeit ir ļoti interesanti gaiteņi, stūri. Māja ir atvērta, apgrozās tik daudz bērnu, jauniešu, kas nāk vienkārši pasēdēt, papļāpāt vai paskatīties izstādi,” piekrīt Baiba.
Turklāt mūzikas skola ārkārtīgi samazina koncertzāles apmeklētāju vidējo vecumu. ”Vācu pilsētās vidējais apmeklētājs ir vecumā 70+, mūsu gadījumā klausītāju vidējais vecums var būt ap gadiem 45,” saka Timurs un piebilst, ”eju projām vakarā, bieži redzu – viņi vēl spēlē. Un ir ļoti patīkami, ka te jau deviņos no rīta ir dzīvība. Šajā namā ikdienā uzturas ap 400 cilvēku – mūzikas skola, Liepājas Simfoniskais orķestris, mūsu darbinieki, aktieri, restorāns.”