Izstādē “Sibīrijas vēstules” izcelta bērza tāss simboliskā nozīme un vēstuļu rakstīšanas fenomens kā garīguma praktizēšanas veids nebrīves apstākļos Gulaga nometnēs un nometinājuma vietās Sibīrijā laikā no 1941. gada līdz 1965. gadam.

Vēstules bija vienīgā trauslā saikne starp tuviniekiem dzimtenē un izsūtījuma vietās Krievijā.

Otrā pasaules kara gados, kad valdīja totāla nabadzība, nometnēs ieslodzītajiem vai piespiedu kārtā uz attāliem Sibīrijas rajoniem pārvietotajiem cilvēkiem bērza tāss bija vienīgais pieejamais materiāls, uz kā rakstīt vai no kā izgatavot traukus vai apavus.

Ar bērza tāsi aizklāja caurumus būdās, ko sauca par barakām, izklāja guļvietu. Bērza tāss arī atgādināja par dzimteni.

Pēc Otrā pasaules kara, kad papīrs bija pieejams, vēstules uz bērza tāss tuviniekiem un draugiem ieguva īpašu simbolisku nozīmi. Tieši tāpēc izstāde ir iekārtota kā bērza birzs. Tā veido apli.

Tā ir kā simboliska bērzu birzs, kurā apmeklētājs var ieiet iekšā un justies viens. Būt pats, sajust bērzu maģiskumu, pārdomāt zināmo un redzēto.

Katra koku grupa ir saistīta ar kādu stāstu. Tas ir stāsts par deportācijām, par nacionālās neatkarības kustības dalībniekiem, par Latvijas valstiskās neatkarības idejas nesējiem un viņu ģimenes locekļiem, kas bija traucējoši okupācijas varām, un tāpēc represēti.

Šajā stāstā iezīmētas tādas tēmas kā 1941. un 1949. gada masu deportācijas, deportēto un sodīto vīriešu izdzīvošana nometnēs, deportēto ģimenes locekļu – sieviešu, bērnu un vecu cilvēku – necilvēcīgi smagais darbs un izmisīgā cīņa par savu bērnu veselību un izglītību, par atgriešanos dzimtenē.

Jau 15 gadus strādājot ar vēstulēm uz bērza tāss, izstādes kuratore Agrita Ozola meklējusi atbildes uz jautājumu: kas Gulaga nometnēs ieslodzītajiem un deportētajiem deva spēku. Atbilde ir izstādē.

Tā bija nepārvarama vēlme atgriezties Latvijā, savā dzimtenē.

Vēstules un to rakstīšana, domāšana, sava garīguma uzturēšana, bija galvenais spēka avots. Rakstīja, lai izdzīvotu, lai neaizmirstu, lai saglabātu pretestības garu, lai saglabātu savu patību, lai mīlētu, lai mūsu valsts un tās stiprās dzimtas turpinātos, lai noturētu Latvijas spēku un vērtību – valstisko neatkarību.

Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss ir iekļautas UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.

Izstāde “Sibīrijas vēstules” vēl skatāma līdz 2. martam, informē Liepājas okupācijas muzeja vadītāja Sandra Šēniņa.